Atskanot daudzbalsīgam telefonmodinātāju zvanu jūklim, atrodu sevi pie pārdomām vai esmu gulējusi 2 vai 5 sekundes kopsummā. Vispārīgo sajūtu gammu vislabāk te raksturo Aquarium, sakot, ka:
“
Ты неизбежна, словно риф в реке,
Ты повергаешь всех во прах;
Вожжа небес в твоей руке,
Власть пустоты - в губах;
И, раз увидевший тебя, уж не поднимется с колен,
Ты утонченна, словно Пруст, и грациозна, как олень;
Но будет день - и ты забудешь, что значит "cтрах",
Я не хотел бы быть тобой в тот день.
“
Laimīgā kārtā ir izdomāta kafija, cigaretes un jogurts, kurus lietojot sabalansētās dozās, var noregulēt praktiski visu.
Šīs dienas agendā ir plānots satikt Vladimiru K., Vladivostokas cietokšņa ekspertu, un izstaigāt fortus un kazemātus. Neilgi pēc 9:00 atskan Jāņa balss domofonā un mēs dodamies uz autobusu, lai sasniegtu pieturu ‘Zarja’. Kur nu vēl piemērotāk. Pa ceļam Liene izlemj, ka jetlags un pazemes nemīlestība ir spēcīgāki par kopējo magnētismu virzienā ‘cietoksnis’, un izkāpj; ceļu turpinām trijatā ar Jāni un Ventu. Drīz arī ‘Zarja’, kur ierodamies tikai 8 min. pēc sarunātā laika. Vēl nav kājas nokāpušas uz pieturas grants, kad acīmredzami skaidrs, kuri no tur sēdošajiem cilvēkiem ir mūsu šodienas ceļabiedri – 3 vīri, no kuriem divi tērpti raibās ģeologu kamuflāžās un kirzas zābakos, bet trešajam – brezenta jaciņa ar Moskva-80 olimpiādes simboliku. Uz šī fona atkal sajūtos kā NY ofisa darbinieks, kas izgājis pastaigā pa Supai klintīm ar savām ofisa tupelēm. Visapkārt valda taifūna postatmosfēriskie simptomi (sīks un nepārejošs lietus, migla, mākoņi, vējelis), toties nevienam no mums nav pat ne lietus jakas, nerunājot par ūdensnecaurlaidīgiem apaviem. Bet tā jau laikam piedien. Iepazīstamies, apsveicināmies un pārmijam pirmos vārdus. Ceļabiedri ir Vladimirs (lead guy), Jura – biologs, arī cietokšņa entuziasts, fotogrāfs un Vladimira fellows, kā arī Kostja – viesis no piemaskavijas, arī atbraucis paskatīties cietoksni. Vladimirs ir gandrīz 100% Greba kopija, tikai nedaudz garāks un nodarbina sevi zinātnes un vēstures pasaulē, nevis mūzikas industrijā. Pārējais – mīmika, labestība, erudīcija un takta un humora izjūta – mats matā. Prikoļņeņko.
Pats stilīgākais ir tas, ka mēs aizejam aiz pieturas un 90 grādu leņķī ātrā gaitā duram iekšā mežā – vienkārši tāpat, bez ceļa, bez nekā – maucam uz priekšu pa pielijušu nepazīstamu lapu koku audzi. VV šai vietā citē Vogelfreiju, pēdējo epizodi – bet es neesmu to redzējusi un nevaru sharēt sajūtas. Jānis pa ceļam mūs veicīgi iepazīstina ar auraukāriju (sic! ceru ka tā) dzimtas augiem un visādiem citādiem sukulentiem. Maigi žūžo lietutiņš, un mēs maucam pa mežiņu jautri čivinot par ērcīšu iespējamībiņu, modri aplūkojot savus bikšu galus. Vladimirs katram no mums arī par Rīgas viduslaiku vēsturi var pastāstīt vairāk kā mēs zinām par populārāko krogu izvietojumu piemājas rajonos, un konsekventi sauc Latvijas pilsētas to antīkajos nosaukumos: Libava, Windava, Dinaburg.
Pienāk laiks šķērsot gravu, kas ir cietokšņa priekšējās sienas nostiprinājuma pazīme. Ejot pa to, pēc pāris metriem atklājas šautuve-nošautuve – 7. forta kofra virszemes daļa (tāds betona bunkurs, no kura var uz abām pusēm pa gravu atklāt virpuļuguni pret viesiem), kur pēc viņu domām ārpusē pie sienas esot executēti dažādi nevēlami elementi. Vispār cietoksni esot būvējuši par naudu nolīgti speciālisti no Kauņas apriņķa, visi kā viens poliskos uzvārdos. Esot pat viņu govju pēcnācēji saglabājušies līdz mūsu dienām, tās atveduši sev līdzi kontraktori. Tad, nedaudz tālāk sākas dažādas konfigurācijas un blīvuma un masivitātes betona konstrukcijas, kuras es ar vārdiem ne sevišķi protu aprakstīt – šķiet, ka tās sanāk dažu no kazemāta pazemes daļu virszemes komunikācijām – piem. periskops, un tāds kā batiskafs ātrai nošļūkšanai pazemē un ventilācijas lūku augšas un apkures sistēmu izvades, un vēl un vēl un vēl. Jāpiezīmē, ka mēs atrodamies sort of kalnā virs pilsētas, un ja nebūtu tik dikti miglains un mākoņains, mēs redzētu okeānu, salas un visu citu. Pagaidām lejā var apjaust tikai Krievijas ZA ēku kompleksus un to, ko Liene vakar nosauca par zemūdeni. Turpinām iet pa garu slīpu betona sienu ar šauru taisnu maliņu, prasmīgi fotografējot, sanāca bilde, kuru var uzdot arī par tādu, kad pa betona malu staigā gar bezdibeni. Aizejot pa to līdz galam, atklājas Puļemjotčicas Aņkas darbavieta: zenītraķešu šaujamais divaiss ar jaukām manevrēšanas fīčām – ar Jāni griežam to pa labi un pa kresi, augšā un lejā. Uzreiz atceros Žirinovska citātu ‘Džordž, perestaņ streļatj po Bagdadu, davai-ka lutše v mestje jebaņom po Tbilissi’. Lietus intensificējas, un mēs nolienam paslēpties tādā kā betona koridorā, kamēr sagaidīsim jauno cietokšņa apsaimniekotāju organizācijas pārstāvja ierašanos ar atslēgām.
Jāpiezīmē, ka mūsdienās cietoksnis ir atkal nodots kārtējās privatizatoru rokās um šoreiz tā ir kautkāda Taek-one-do-re-mi-fa-sol sporta federācijas Vladivostokas sekcija. Nesaprotamas nozīmēs organizācija ar tikpat nesaprotamiem mēŗkiem cietokšņa privatizācijai. Nočekojam, ka Ciba iet no kazemāta pakājes :)
Tad jau arī dodamies virzienā uz ieeju, ko rotā pareizticīgo ikoniņa un uzinstalējam lukturus un ciklopus. Tālāko atkal ļoti grūti nodot vārdiem: īsumā varētu sacīt, ka šķiet pilnīgi neticami, ka kāds ir veltījis tik afigenna daudz pūļu, lai ieraktos tik dziļi un pamatīgi klintī (laikam dikti Port-Arturas zaudējums kādam bija ķēries pie sirds). Kazemāts ir bijis aprīkots ar krāsnīm, gūstekņu kamerām, pušku instalācijas vietām, saziņas mehānismiem. Vēl konkrētāks resume: visi pasaules goti aiz sajūsmas čurātu sarkanu par iespēju te apmesties, vai vismaz rīkot viesības. Redzamais necik nav average humanoīdam draudzīgs. Vēss, zili stindzinošas gaismas apmirdzēts, mitrs, uz grīdas ūdens un visapkārt viegla puvuma smaciens. Un betons, betons, betons.
Atrodamies dziļi dziļi pazemē, jo kādā vietā līdz virszemei jākāpj apmēram 6stāvu mājas augstumā. Dažās zālēs tāda akustika, ka AveSol koncertzāle var iet bekot. Izložņājam (vairāk kā stundu) visas ejas un gaiteņus, atrakcijas tops ir līšana pa mīnu galeriju – te es neņemos apstāstīt konstrukcijas militāro jēgu, bet dabā tas nozīmēja līšanu pa relatīvi šauru betona tuneli, liekot kājas uz sienām. Tipa, akvaparka truba, tikai no betona un pazemē. Atceļā vienā no zālēm ar jaukāko akustiku nodziedam Pūtvējiņus, vēlāk Vladimirs šo ideju mēģinās notirgot kā biznesa projektu jaunajiem apsaimniekotājiem – labo attiecību uzturēšanas vārdā.
Nu jā. Iznākšana virszemē atnes neaprakstāmas laimes sajūtu: lai arī taifūna atraugas turpinās, faktu, ka ir redzamas debesis, ir svaigs gaiss un dabiska atmosfēra – nekas neatsver.
Atminamies, ka mums uz diviem ir līdzi afigennais dienas pārtikas krājums: 3 muesli-jogurt energy bars un 2 nepilnas pudelītes ar aloe limonādi. Liekam taupīgi daļu no tā lietā. Te arī pirmoreiz novērojam, ka organisms nekavējoši prot likt lietā to minimumu, ko tu viņam piedāvā: tos pāris enerģijas un kaloriju apjomus izvietojot tur, kur tas nepieciešams visvairāk: sirdī un kājās. Dīvaina čutene, neaprakstāma – no šodienas perspektīvas raugoties – tu apēd 20 gramus kaut kādu vistu barību un nekavējoši proti sajusties ne jau nu ka paēdis, bet mundrs un žirgts, gatavs jauniem sniegumiem.
Tālāk plānā ir gājiens augstāk kalnos – uz atsevišķu ne līdz galam izbūvēta forta kofru, kurš nekad nav lietots tiem mērķiem, kam iecerēts. Ceļš ir mitrs, lietus turpinās, bet tas kaut kā nemaz netraucē. Pa ceļam Jānis rāda augu barhotņņik, kura ogas labi esot lietot pret saaukstēšanos – esot tonizējošas. Saspiežu dažas pirkstos, izdalās eļļains šķidrums, kas pēc smaržas ļoti atgādina vaivariņus. Nesaprotama refleksa vadīta aplaizu pirkstus – rodas tāda kā neliela hiperventilācijas sajūta un tālākā pusstunda ir gana jautra: nāk smiekli par visu, viss šķiet tāds aizkustinošs un valdzinošs. Etnobotānika, bļin J
Daba šeit tāda kā Gredzenu pavēlnieka elfu mežā – tūlīt nāks Galadriela ar spoguli, pat miglas netrūkst, nekā netrūkst. Vēlāk sapratīsim, ka tie patiesībā ir mākoņi, kas slamstās gar kalnu, kurā esam uzkāpuši vieglītēm vieglītēm.
Pamazām ceļš izved vēl augstākā vietā, top redzami pretējie kalni un dziļi ielejā saldūdens krātuve, no kuras VVO ņem dzeramo ūdeni. Aiz aizkustinājuma apstājos uz mirkli un tā... šņaukājos. Afigennā daile, no tiesas. Pretējie kalni apauguši ar retu mežu un krūmāju, slīkšņā mākoņos un migleniekā.
Izložņājam atlikušo kofru, kas uzbūvēts no betona, kurā iemaisīts baigs daudzums ar naglām.
Tad, risinādami saviesīgas un jautras saruniņas, virzāmies lejup no kalna uz autobusu pieturu (tas aizņem apmēram pusotru stundu).
Vakarā rīkojam viesības – gan ar jautru, gan mazliet bēdīgu noskaņu.
Tev taču nav izvēles, vai ne.
1 komentārs:
jāpiebilst, ka cietokšņi pārstāv to pašu paaudzi, Juras vārdiem runājot, ko Liepājas karosta, nevis daugavpils cietoksnis. Un ka tādu tur, valdivostokā, ir bez sava gala un ka tie nekad nav lietoti po naznačeņiju, tik vien, cik testa uzbrukumu rezultātā tiem veikti pēc bezjēdzības mēroga līdzvērtīgi uzlabojumi. Un ka vidējais vietējais par tiem, pat ja leģendu līmenī dzirdējis, tad nekad nav redzējis un diez vai redzēs, kopš tur saimnieko "Thai boksa skola". Un ka nepabeigtajā kofrā ap 400m vjl, kurā ~1/2h gaidijām lietu norimstam, zem mūsu kājām atdusējās 100 neapglabātu, 30.gados šeit likvidētu VVO brīvās republikas darbinieku līķu. Un kādas fiziskas mocības, par kurām Neviens nav atbildīgs, sagādāja 40 min uzkavēšanās vladivostokas simtgades prospektam tiltveidīgi pāri pārbūvētā tirdzniecības centra apakšā. Un ka pēc tam bija baudpilns otrais Mitami restorāna apmeklējums un tikai tad jau minētās viesības Okeānijas prospektā.
Ierakstīt komentāru