Jānim Krūmiņam, lj-user=morraa, dzīvo Vladivostokā, atrasts caur sortālu draugiem.lv – sakomunicēts skaipā vēl mēnešus pirms notikuma, izrādījās esam tieši tik lielisks, cik varēja nojaust no elektriskās komunikācijas, patiesībā pat tālu pārspējot ekspektācijas par to, cik pure, tīrs un nesačakarēts kāds human body var būt. Jānis organizēja mūsu dzīvesvietu, agendu un bija galvenais pieturas un informācijas punkts visa pasākuma laikā.
Rossijskije žeļeznije dorogi websaitam – par iespēju iegādāties biļetes internetā, tādējādi izvairoties no nepieciešamības samaksāt 100% uzcenojumu par vilciena biļetēm brālīgajai kompānijai ‘Latvijas Dzelzceļš’. Pavadonēm Katjai un Ļudai, par nebeidzamo zabotu i vņimaņije visa brauciena laikā J, kā arī 10. vagona pavadoņiem par iespēju pieņemt dušu tualetes telpā.
Raivim Rengelim, par sniegto e-bay logistics un lodēšanas pakalpojumu, un autonomas barošanas skandu sagādi, kas nodrošināja iespēju baudīt audiālus priekšnesumus vilcienā un arī pagaidu mājās, Okeanskijā prospektā 50-28.
Dimam, 22 gadus vecam kara lidotājam no Arhangeļskas apgabala, kurš ar Rossiju devās uz sava dienesta vietu kaut kur ap Habarovsku. Dima ir dzīvs apliecinājums tam, ka gaišus cilvēkus var sastapt ikkurā vietā un lietā, ka open-mindness nav nekāda ekskluzivitāte. Brīvajā laikā Dima interesējas par datoriem un Linuxu in particular, 5 minūtēs iemācījās spēlēt zoli un bija mūsu pašizvēlēts kupejas biedrs posmā no Čitas līdz Habarovskai.
Vladimiram Kaļiņinam, Lead Scientist of the Pacific Institute for Bioorganic Chemistry, brīvajā laikā – vēstures adepts, specializējies uz Vladivostokas cietokšņa un kazemātu izpēti, sarakstījis neskaitāmas publikācijas par to un arī grāmatu ‘Krepostj Vladivostok’. Mūsdienās, kad cietoksnis nokļuvis privātās rokās, faktiski palicis single point of entry, kas spēj uzturēt puslīdz draudzīgas attiecības ar neskaidrās nodarbes un nozīmes īpašniekiem, un izdiņģēt pāris stundu, lai izvadātu interesentus ekskursijās pa šo no tiesas unikālo būvi. Vladimirs bija arī mūsu ceļvedis gaitās pa Russkij ostrov, vairs ne tikai militāro būvju apskatē, bet arī kā salas vēstures un dabas skaidrotājs un taku zinātājs. Pateicoties šim faktam, mēs nokļuvām pasaules malā: kur Tabizina rags ietiecas tālu Japāņu jūrā un domīgi varējām stāvēt raga galā blakus izsīkušai bākai, kas kādreiz barojusies no dabiska cēzija avota turpat, 200m nostāk, atstājot pārdomas par mikrorentgenu skaitu stundā tālu aiz sevis.
Viesnīcai ‘Ekvator’ Egeršeldē – laipnās reception darbinieces remdēja mūsu ciešanas reģistrēšanas birokrātiskajās mokās, par nelielu, bet taisnīgu 1200 RUR atlīdzību piereģistrēja mūs kā feikus viesnīcas guestus, tādējādi automātiski nodrošinot arī mūsu kā ārvalstnieku reģistrēšanas procedūru. Un štrunts par to, ka neviens mums tā arī viņas neprasīja, toties sirdsmiers tika iegūts.
Sergejam, kura uzvārdu es tā arī neuzzināju, okeanologs, Krievijas Zinātņu akadēmijas Jūras un okeāna institūtā strādājošs zinātnieks. Tika satikts uz transporta prāmja, kas nodrošina satiksmi starp Vladjiku un Russkij ostrov; Jāņa paziņa, kas uzzinājis par mūsu plāniem apskatīt salu, nekavējoties ielūdza mūs nakšņot pie sevis verandā. Kopā ar Jāni un Sergeju pēcāk svinējām Jāņus pielijušā silā, ap dūmainu ogļu ugunskuru. Pēčāk mums pievienojās arī Jāņa kolēģis Paša un viņa sieva Irīna, kas izcēlās ar patiešām man saprotamu un tik patīkošu humora izjūtu. Sergejs mums atklāja daudz ko par Mongolijas smilšu vētrām un salas dzīves paradumiem. Jāpiezīmē, ka pēc mūsu aprēķiniem, Sergejam ceļš līdz darbavietai ikdienas aizņem ap 3 stundām (vienā virzienā), tai skaitā, vakarā, izkāpjot uz Russkij ostrov, tas ir saistīts ar 5km mērošanu kājām uz mājām piķa melnā tumsā pa slapju granteni.
Andrejam, naftas servisa kompānijas darbiniekam no Tjumeņas, viņa uzvārda zināšana ir pilnīgi lieka. Andrejs mūs pašizvēlēti satika miglainā rītā pl. 8:50 apmēram 150km no Vladivostokas, vietā, kuru apzīmē ‘žeļeznodorožnaja platforma 74km’, kur mēs, kā kleini cāļi, neveikli izgāzušies no eļektričkas uz dzelzceļa uzbēruma, miedzām ačteles mēģinājumos saprast: kur mēs esam un kur mums jābūt tālāk. Viņš pienāca un teica – ‘nu čto, idjom?’, un mēs gājām, - pilnībā paļaujoties notikumu gaitai. Ja ne viņš, mēs nemūžam nebūtu uzkāpuši Pīdanā un piedzīvojuši to, kā dēļ vismaz es sevi šobrīd uzskatu par labāku cilvēku kā jebkad agrāk.
Anonīmajai Šeremetjevo-2 (īstā elles priekštelpa) 9-13 gate operatorei, kura bija tik laipna un parādīja ceļu bedrē, kur lejā atradās autobuss designēts pasažieru aizvešanai uz Rīgas, nevis Seulas reisu. Šai nožēlojamajā haosā viņa no tiesas bija vienīgā persona ar human interface.
Providencei, par to, ka visa pasākuma laiku tā pret mums bija pagriezusi saulaino vaigu un noorganizēja visu notikumu iespējamību vienīgajā iespējamajā veidā – pareizajā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru