vilciena borta zhurnaals part I

*sho pieziimju speeks satverams, taas necenzeejot, nekomenteejot un nekaadi neinterpreteejot. VV

RĪGA – MASKAVA – VLADIVOSTOKA 31.08.07.-14.09.07.

31.08.07.
VV @ 19:09

Ar šo varam uzskatīt, ka brauciens ir sācies un reportāža atvērta. Vilciens startējis laikā, 18:10 no Rīgas neatkarīgi no tā, vai esam tam beidzot gatavi vai nē. Jāsaka gan, ka vispārējais organisma mentālais stāvoklis ir daudz konkrētāks tagad, ceļā, atšķirībā no tā, kā bija pirms tam. Armaņjaka kompānijā jūtu, ka velk uz literatūru, kas mūsu uzticamo lasītāju varētu vienīgi garlaikot un arī mums tagad pārlasot neko daudz nepaskaidrotu, tāpēc šajās lapās apsolos stingri turēties vienīgi pie faktu fiksācijas.
Tātad, esam pacilāti un balamutīgi, kaut gan mērenāk nekā parasti. Uztraukums un tā, jā, nepāriet. Posmā līdz J-pilij jau esam paguvuši divreiz aizpildīt oficiālus dokumentus kirilicā, jutuši neizsakāmi maigas jūtas pret visiem tiem, kas atnāca pavadīt, mums ir muzika, sieviete pie blakus galdiņa, ko pavadīja dejotājs Ovečkins... skaitām stundas un minūtes, vēlāk skaitīsim dienas. Tāds fakts kā vēl vairāku stundu atrašanas dievzemītē uz mums šeit vairs īsti nedarbojas – plackartes vagona interjers, serviss un pusgada plānošanas rezultāts ir mūs pārcēlis tālu citur.

LK @ 20:10

Otrā stunda ceļā, un cik vēl daudz tādu būs. Esam pie Krustpils, kuru VV nosauca par Jēkabpili. Neliela neprecizitāte. Piedosim. Mēģinām kompilēt la muzik, tumbas jau nosēdušās, bet bateriju kolekcija uznāk uz skatuves.
Atvadas, tātad, izdevās sirsnīgas. Reinis atnāca uz TB: atvadu pusdienas. Pārējie uz perona bučojās, plēsa jokus, dzēra šampi (tad lūk, no kurienes tik labi reibst). Armaņjaka zvaigznājā kļūstam arvien maigāki pret pasauli. Aiziet “бог устал нас любить”. Balstiņas lokās mums labi vispār, viss liekas skaisti. Kaut kad vakar, sēdot un runājot, es sapratu, ka šis ir dzīves brauciens. Tai ziņā, ka veicams vien te, tagad, tādā setupā. Un tajā ir skaisti, jo godīgi. Uz to arī ceru – ka nav zināms, kas ir šo 2 sliežu galā un mēs tikai esam šaibrīdī. Whatsoever. Pasaule ir skaista un debesis gavilē.

ZZ @ 20:27

hei, 2h 17 min ceļā. Sajūtas ir paguvušas nomainīties jau akurāt 3x: no totālas neizpratnes par tēmu “tas beidzot notiek” līdz rezignētai stadijai “ak, lūk, kā”. Un tagad paklausījos “Русская нирвана”, atkal uz dvēseles palika daudz, daudz, easy-gāk. Principā tas viss ir par to. Mūžīgo IDP. Pavadītāju mirklis bija really touching. Otrajā vietā pavadone – stacijas dežurante dz.st. “Alotene”. Esam jau izdzēruši pirmo “čai žeļeznodorožnij” un izdomājuši jaunu seksa pozu “88 – žeļeznodorožnij”, citreiz pastāstīšu, kāda tā ir. Pagaidām viss ir pilnīgi ideāli. I love this game. Sinc. Yours, Vdma.

ZZ @ 21:00

Tikko Viļānos. Ārā tumšs, kaimiņu madame pārģērbusies naktsdrēbēs. Nupat ar šausmām sapratu, ka mēs esam naturāls, 100% atbilstošs visu normālu cilvēku bieds: visu laiku skan wide-range muzons, mēs patērējam alkoholu, reizēm histeriski smejamies un dziedam “om mani padme hum”. LK un VV aizgāja uz “вагон ресторан” atnest labumus. Brīnumaini, cik ātri cilvēks pierod/ adaptējas mainīgiem vides izaicinājumiem: pačurāt ir iespējams gauži vienkārši – jāatceras tik, kā jākustina gurni, ja jāj ar zirgu – te līdzīgi. Vilciena šūpu ritmā jākarājas virs alumīnija poda, ar vienu roku turoties loga rokturī. Ar otru var noraut tualetes papīru. :) Cheerz.