otrdiena, 2007. gada 18. septembris

vilciena borta zhurnaals part VI

04.09.07.

VV @ 9:40 Mow (pēc kura nez kāpēc mēs vēl dzīvojam, bet 13:40 pēc vietējā, ar kuru dzīvo citi)

Tas nozīmē, ka pusdienu gulašu mums servēja tūlīt pēc pamošanās. Šobrīd šķiet, ka iespaidi ir intensificējušies. Nesenajā Krasnojarskā, ar kuru sākās mūsu šodiena, stāv 4105 km atzīme kopš Maskavas. Gleznaina pauguraine apaugusi dāčiņām visos bezarhitektūras stilos, daudz izteiktāk jūtama floras maiņa. Toties vakarvakara lielākais iespaids bija mazā vilšanās tikai īsu brīdi pabūt greznajā Novosibirskas stacijā. Pilsētā jaušams mērogs un spēks, bet tāds pasaules nevis lokāla razklada. Gurdi kārtis sisdami, sagaidījām arī stanciju ТАЙГА, taču izkāpt neļāva un vienīgais, ko redzēja pa tambura lodziņu, bija vienas skopas laternas izgaismots blakussastāva gals. Kopumā vakardiena pagāja mobīlā interneta bakstīšanas zīmē. Meitenes lielu tiesu lietainās dienas nesekmīgi mēģināja piekļūt blogspotam, komentējot savus panākumus remontdarbnīcu žargonā. Ārpus tā vēl arī klusās stundas katram ar savu grāmatu un atturīgi, bet daudznozīmīgi skatieni no pārējo pasažieru puses. Pavadones nesmādē dāvaniņas no “Dzintars” un ir izpalīdzīgas, kaut gan, šķiet, ne vairāk kā reglaments paredz.

ZZ @ 13:50 GMT+6

Kāds mirklis pēc Krasnojarskas. Rīts, kurš sākās pēc Maskavas laika, bet patiesībā jau ir liela diena. Mūs atkal padeva platformas nepareizajā pusē, tamdēļ daudziem latviešiem nozīmīgo Krasnojarsku redzējām tikai no vagona loga, turklāt vel piesegtu ar patformu jumtiem. Novosibirska bija milzīgi daiļa, diemžel atkal jau stāvējām aplami un spējām vien pa 15 atvēlētajām minūtēm veikt šampanieša meklējumus (290 RUB x2). Novo-S ir moderna, glīta un prodvinutaja vieta ar glamūru un Eiropas elpu un negantu ceņņiku. Žel, ka tur nebija iespējas uzkavēties. Krasnojarska arī noteikti būtu izpētes vērta.
Šķērsojam Jeņiseju.
No sadzīviskām peripetijām: vagonā nevienā rozetē vairs nav elektrības, kas nozīmē nestrādājošu manu telefonu. Papildus, man ir sveicieni blogspota autoriem – jūsu gmaila/bloggera koncepts loginam sux.
Nu jā. Tagad dušas laiks. Kafijas izdzertas, rīta gulašs ribās un viss jauki.
1) labi gan, ka nebraucam ne ar vienu no zaļajiem Пассажырскый vilcieniem.
2) Vēl joprojām piemeklē tādas spontānas laimes lēkmes par tēmu “Urā, tas notiek ar mani”.
Tātad viss ir brīnumaini. Z.

LK @ 13:10 MSC, 17:15 loc

Kustība turpinās tikpat labi. Lai mums būtu labāks jetlogs, rūpēs par savu veselību miegam atvēlam ne pārāk daudz laika. Vakarvakarā grimām kārtīs. Un nu jā – brīnumaini/dīvaini, bet man nevaid kāršu kačka itnemaz. Jāsaprot, kāpēc, bet tā frekvence neskan man. Rīts nāca ar Krasnojarsku, vilciens atkal nepareizajā ceļā, bet vitalitātes gēns pieķēra; līdz šim jestrākā dz.stacijas dežurante, kuras cītīgā balss tika mīta ar reklāmas pauzi, kura aicināja apmeklēt stacijas restorānu, nobaudot jauno firmas ēdienu “šašlik s fruktami”, to darot draugu un ģimenes lokā. Viss notiekošais: ritms, ainavas, saturs šķietas lielisks, un kad ieraugu kādu varen glīti komponētu ainavu, sirds muskulis priecīgi saraujas – skat, pasaules leņķis patīkami paplašinās, tas notiek, tas notiek ar mani, ar mums, kas māk un zin “kā”.

ZZ @ 20:10 GMT+7

Taišeta. Krēslo, purvi, laika zonu maiņa. Pietura 2 min. Mob.tel. Zona kļūst arvien relatīvāka. MTC beidzies, Megaonam GPRS neiet. Apziņas stāvokļi shiftojas arvien straujāk. Attieksme no pasažieru puses mainās no rezervēti piesardzīgas uz pozitīvi draudzīgo. Daudz strādājam PR jomā. Šampanieši (min.2 pud/dienā) jau šodien izsmēlušies. Uzdāvinājām pihoķinecam balzāmu starptautiskā konflikta profilkasei un vinnējam. Abs.laimes koncentrācija uz 1 ķermeņa kubikcentimetru pieaug ģeometriskajā progresijā. Maskavā šobrīd 15:15, LV 14:15. We are ahead. In both ways.

LK @ 16:20 Msc time

Klajumi, meži, lapegles, bērzi, nebeidzama flora un fauna, nebeidzams apvārsnis aizaudzis ar kokiem. Rets nams, reta apdzivota vieta. Sībīrija. Un acīs, vai visur – prātā, gan sirdī u.c. Tāds pārnovadu, starpkontinentu pacēlums: liekas brīnumaini – mums katram, visiem ir bijušas 101 iespējas te nebūt, vai nebūt tādiem, a bet mēs esam, zin. Un jā, laimes sajūtas, grūti argumentējamas. Un nevaig arī argumentu. Strādā slavenais “just be”. Te un tagad un carpe diem.
Un tie igauņi ar savu aļošu atrausies. Lai paši liek piķi PR – mums te jāizsmeļ viņu sastrādātais. Baltijas stāsti tomēr ir jūtīgi. Vislaik jastāsta, ka mēs ļuģi dobrije...

LK @ 16:45/21:35

Virs Sibīrijas zibeņi un sākas negaisi. Apmācies, tveice un aizvien lielāka disonanse starp Rīgas laiku un te tagadītu. Pa skaisto.

05.09.07.

LK @ 12:20 pēc Maskavas, 18:20 apmēram vietējais

Петровский завод. Dienas struktūra un pašsajūta ļoti piemērota dažādu lielu lēmumu, apņemšanās vai solījumu došanai. Proti, paģiras. Apsitāmies vakar eleganti: šampanieša intro, tulamora skavas līdz stacijai “Zima”, kuru tik ilgi bijām gaidījuši. Netikām līdz stacijai, vagoni priekšā. Emocijas burzguļoja, vilkām “Pūt vējiņus” balsīs, ļaudis aizgrābti klausījās, lai nu vai kā. Notikumu upes turpmāk attīstījās strauji, mēs dibinājām sirsnīgu draudzību ar Pjotru un Dimu, dibināšanas sirsnības dēļ šodien nav viegli. Sarunas par banku likmēm, doing bussiness utt lietām, līdz pirmie plīsušie, ZZ un Dima turēja godam, līdz Baikālam. Jā. Baikāls bij varenskaists. Liels un tik īsts. Baikālu gribētos vēl. Pēc omuļu iegādes arī snauda līdz Burjatijas galvaspilsētai Ulan Udei – cilvēki tādi saules nogurdināti, gausi un mazām ačtelēm, automašinām stūres labajā pusē, bet brauc pa kreiso. Pie tā jāpierod. Osobennosķi. Pārējas lietas laikam vairāk internālas, ceļa gabals, stepes, ainavas gauži piemērotas paķert savus iekšējos dēmonus un tepat kaut kur atstāt. “Par nolobītiem sīpoliem tātad”.

VV @ 15:30 Mow jeb pus10 pēc Burjatijas.

Вот так. Rādās, ka mums izdosies pārslēgšanas uz vietējo laiku, jo tagad tikai gulēt vajag. Paģiras ārprātīgas. Kopš stacijas “Зима” ir pagājuši jau 1000 km un to var saukt par lūzuma vietu. Pirms tās, strauji augot sajūsmai, tika iztukšotas vēl 2 šampja pudeles, sāktas attiecības ar pirmīt itkā nedraudzīgo Pjotru, kas tamburā pec paša iniciatīvas vairākās garās lekcijās iepazīstināja ar Vladivostokas daili, iemantodams par to Rīgas balzāma devu. Tad arī ar inteliģento лётчику Диму no otras blakuskupejas. Tas droši vien bija viskijs, kas stacijā “Ziema” parāva vaļā daudzbalsīgus “Pūt vējiņus” pašiem un citiem par prieku, un visas bremzes atlaižot, ļāva ielūgt abus kaimiņus pie sevis uz armaņjaku un balzāmu...
No tā brīža es neko daudz vairs neatceros. Pamodos Ulan-Udē ar trīcošām rokām un instinktīvu turēšanos vagona ēnā. Baikāls, tik gaidītais, jau tālu aiz muguras, kaut gan ZZ ziņo, ka esot izdevies mani piedabūt kājās un pie loga un pat izspiest komentāru nevalodā. Esam arī gājuši vēlreiz smēķēt, kur jūsu padevīgais kalps baletiski izklājies pa tambura grīdu. Nez.
Tikai dažas stundas kopš sāpīgās mošanās, bet ārā jau atkal jauna nakts. Piemongolijas ainavas fantastiskas, staciju publika eksotiska, bet baudīšanas orgāns salūzis. Baikāla žēl. Tik vien dabūju kā auksti kūpinātu zivi no Sļjudjankas-1.

Nav komentāru: