pirmdiena, 2009. gada 7. septembris

VVO day 4, part II

Kas mums te šodien aiz loga – apaļi divi gadi, kopš pirmajiem grīļīgajiem soļiem uz VVO trotuāra. Aktuālāka darāmā, protams, netrūkst, tomēr paldies ZZ mudinājumam un šim parādam pret sevi, viņu un LK kā arī citiem interesentiem par doto iespēju nedarīt, to, kas deg, bet paburbuļot šeitan.

Piezīme pirms turpinājuma – man vēl nav ne jausmas, cik precīzi, secīgi un detalizēti es atceros pēdējās dienas VVO un atgriešanās aktu dievzemītē, tāpēc lūdzu, mīļās meitenes, papildiniet un labojiet, ja šķiet, ka kaut kas būtisks ir samelots vai noklusēts.


Vēl labu laiku pirms iznākšanas no džunglāja minētās Japāņu jūras izrobotajā stāvkrastā bija iezīmējusies problēma – Jānis ik pa brīdim uzkavējās iepakaļ, drudžaini ķerdams mobīlo zonu un kaut ko telefoniski shēmodams te krieviski, te varbūt pat japāniski. Izrādījās, ka viņam steidzīgi, līdz darbadienas beigām (uz tābrīža fona aboslūti nesaprotama laiktelpas vienība pēc vairāk nekā diennakts prombūtnes no t.s. Civilizācijas, 4h gājiena attālumā no jebkādiem transportiem, t.sk. nepieciešamības šķērsot arī Austrumu Bosforu ar peldlīdzekli) jāatgriežas pilsētā, lai klātienē risinātu kaut kādas savas drīzās JP emigrācijas formalitātes. Pārgājiens tūlīt tika bagātināts ar dažādiem priekšlikumiem gan no Jāņa puses (piemēram, stopēties atpakaļ uz ciematu Русский – visa pārgājiena laikā mums garām šķiesdamās pabrauca tieši viena paramilitārā kravasmašīna – no ciemata tātad iet randoms sab.transs uz pusstundu attālo prāmju piestātni, bet no tās – pusotrstundīgs prāmis uz VVO), gan no profesora Kaļiņina puses iet tālāk uz “atpūtas bāzi” netālajā Buhtā, kurā varētu piestāt kaut kāda regulāra transporta barža. Jānis uzticas profesora ieteikumam un caur jau minēto izgāztuvi, pielikdami soli, drīz sasniedzam arī minēto līci.

Rimska - Korsakova vārdā nosauktās Buhtas “Atpūtas bāze” ir stalkerisks pizģec uz ēdeniski skaista fona – lazūrzila, divu klinšainu zemesragu ieskauta līča ar asšķautņainu atlūzu pludmali. Pēc nelielām pārrunām ar nometnes (divas armijas teltis + jancīgs, ar ļenganiem zvejastīkliem iežogots “teniskorts”, palabojiet manu atmiņu) uzraugiem, kolorītu vīriešu pāri kailiem torsiem traktoristu iedegumā, saņemam atļauju uzkavēties šeit īsai pusdienu pauzei, un noskaidrojam, ka nekādas baržas šodien nebūs. Jānis gan nekrīt panikā, jo nostāk (atkal var labot, jo viss tāds miglains prātā) ir vēl kaut kādi cilvēki ar pussabrukušu kravas pikapu.

Kamēr Vladimirs un viņa Maskavas viesis relaksēti nometas izsaiņot pusdienu sviestmaizes, bet Zaiga ar Lieni apsver peldes iespēju, Jānis dodas pie pikapa. Pēc kāda laika tas iestumjot tiek pielaists un ar visu Jāni attālinās pa to pašu ceļu, pa kuru atnācām. Šķiet, tikai atgriežoties no salas mēs uzzinājām, ar kādu pierunāšanu un uz kādiem noteikumiem Jānis piedabūjis nekur braukt neplānojušos ļaudis vest sevi uz prāmi, bet, pirmkārt – Tev jau nav izvēles, un otrkārt – tas arī nav tik būtiski. Tur viss vienmēr notika vienīgajā iespējamajā veidā.


Nu neko. Piecatā iekodām skopās pusdienas – kaut kādā veidā iepriekš neizlietoto, pēdējo Rīgas športu trīsbundžu suvenīrkomplektu, profesora siermaizes un melno tēju no termosa, kā arī savas defoltās energy tāfelītes un ārkārtīgi taupīgu ūdens devu. Pēc tā meitenes pirmās saņēmās peldei, pārvarot akmeņaino pludmali un boikotējot blīvās jūrasežu kolonijas siltajā kā klēpis un dzidrajā kā bērna asara Japāņu jūrā. Es personīgi vienīgi brīža vēsturiskuma dēļ saņēmos tur iebrist, kad Zaiga un Liene jau apžuvušas metās to darīt vēlreiz. Galvenokārt jau jūrasežu šausmustāstu dēļ.

Pirms došanās tālāk – uz galējo salas dienvidu punktu jeb tā paša Tobizina vārdā nosaukto zemesragu – profesors mūs sīki instruēja par gaidāmo. Visdrīzāk rāpus un mēmi tūlīt būs jāšķērso no robežkontroles posteņa labi pārskatāma pļaviņa, kurā arīdzan nedrīkst atrasties gadījuma rakstura personas, bet aiz tās būs gadsimta ainava – mūsu šodienas mērķis. Tveice, pēcpusdienu atslābums un vispārējais nogurums mūs padarījis diezgan mašinālus. Minētā pļaviņa (tās teju augumu garās smilgas ar šauro taciņu pa vidu nav nekādas smilgas, bet vietējās zortes bambusi) drīz tika šķērsota tikpat kā bez adrenalīna, lai gan bija viens mazāk un viens retrospektīvi vairāk uztraucošs moments – 1) attālo robežapsardzes punktu piefiksējām pēc draudīgajām mehāniskajām skaņām, kas gan tik ļoti atgādināja doktora No slepeno pazemes bāzi bonda filmās, ka neļāva mūs uzskatīt par megafona balss adresātiem un 2) Liene, kura, kā pati stāsta, nespējot uz čūsku paskatīties pat bērnu bilžu grāmatā, kur nu vēl TV ekrānā, pēc Zaigas rezignētā brīdinājuma par vienu tādu grimučku saulītē saritinājušos uz taciņas, tik pat rezignēti pārkāpa tai pāri. Pārvarējuši aizliegto pļaviņu, turpinājām ceļu pa ērkšķiem apaugušu stāvkrasta maliņu, kuras augstums pēc visu klātesošo vairāk vai mazāk pārspīlētiem acumēriem variēja 50-100 m robežās, vienā brīdī, acīmredzami augstākajā punktā pārvēršoties par par pāris metru platu skraju kalnu pāreju ar vairākus simtus metru garu šauru klintsragu perspektīvā. Kādā īpaši šaubīgā izvirzījumā virs bezdibeņa, kas visiem acumirklī atmiņā atsauca epohālo filmas Mirāža finālu ar palēnināti lejupkritošu Mirdzu bļā Martinsoni un Mārtiņu Vilsonu, meitenes sarīkoja, manuprāt, pārdrošu fotosesiju, kamēr es, sirdij gurstot, apsvēru, kurā brīdī guļus pieplakt stingrai pamatnei tā, lai tas citiem nešķistu gļēvi.

Vienā vietā zemesrags veidoja tādu kā parrāvumu, kur lai turpinātu ceļu, bija tupus rāpus jānorāpjas lejā līdz pašam ūdenslīmenim un tad pa klintsbluķu pakāpieniem tāpat jārāpjas atpakaļ otrā pusē. Pārrāvumā, kas tektoniski atgādina divzemītes ostu haotiskos molus, tikām arī pie šādām tādām eksotiskām trofejām, piemēram, supertrausliem jūrasežu “skeletiem”, kas turpat tika vīstīti lakatiņos un citādās aizsargmatērijās, īsti gan neticot to nonākšanai līdz 10000+ km attālajām viesistabu sekcijām, jo vairāk tāpēc, ka nekāda teleportēšanās uz turieni nespīd – atpakaļceļš rādās tikpat neticams, ka nokļūšana šeit.

Uzrāpušies nākamajā klintsragā, nonācām ar augstu pareizticīgo tradīcijā risinātu krustu izrotātā balkonā, kas aizsita elpu gan kāpšanas piepūles, gan augstuma baiļu, gan pārredzamās apkārtnes bezbožnā skaistuma dēļ. Redzeslaukā tūlīt pat iekļuva arī vēlviena lejāka terase, kā galapunkta pats pats galapunkts, kurus par tādiem es personīgi jau biju noturējis vairākus iepriekšējos. Pie krusta augstā novērošanas punkta un skaisto skatu dēļ vēlreiz nolēmām mazliet uzkavēties, lai gan no Tobizina buhtas pārgājiens bija ildzis varbūt vairs tikai vienu stundu. Šī vieta gaišā atmiņā iezīmēta ar pēkšņu lidskudru miļjona uzbrukumu – it kā jau nekož un ir nekaitīgas, toties palielas un daudz, turklāt ierasti dinamiskā atgaiņāšanās taktika, plaši vēcinoties un lieliem lokiem skraidot apkārt pa pļaviņu vietas, topogrāfisko īpatnību dēļ varētu ātri un letāli beigties. Tāpēc augšā ilgi nepalikām, bet rapāmies uz galējo galējo lejas terasi. Arī tur viss nebija vienkārši, vai arī tieši otrādi – kur nu vēl vienkāršāk. Uz raga gala, loģiski, savulaik atradusies kodolbāka, kuru darbinājusi dabīga cēzija atradne – uz kopumā homogēni pelēcīgajām klintīm iezīmējās tāda kā rūsas saēsta josla, kuru незадержываясь šķērsojot, mēs, profesora vārdiem runājot, dabūsim tīri simbolisku apstarojumu.

Tika sarēķināts, ka paslaistīties šajā pasaules pašā galā mēs varam atļauties stundu pusotru. Jūra, cik vien skatiens sniedz, ir lielāku un mazāku klinšu piekaisīta, kopā tas skaitās kaut kāds okeanskijs zapovedņiks, utml.

(pateicoties mūsdienu tehnoloģiskajām iespējām, neaturos palielīties ar būšanu tur šādā veidā:


View Larger Map )


Katrs no pieciem klātesošajiem turpmāko atļauto laiku iegrima privātā baudpilnā kontemplācijā, ja neskaita jūsu padevīgā reportiera dabisko vajadzību spiedienu, atvainojiet, ko uz plikas klintsradzes zem tuvumā visu laiku uzbāzīgi dreifējoša robežapsardzes kutera šķietami verīgās acs likās neiespējami atvieglot.


Nu ko mēs varam teikt par atpakaļceļu – tagad uvi neko daudz. Padsmit km garā iešana atpakaļ notika pa to pašu ceļu, ja izslēdz sākotnējo ekspromta demaršu džunglājā, bet ierēķinot tonusa zudumu, ilga, domājams, tādas pašas +/-5 stundas. Kādā brīdī, atceros, atsaucību neguva profesora piedāvājums nogriezties uz ievērības cienīgajiem Vorošīlova “lielgabaliem”. Lai paliek uz nākamo reizi, tāteikt. Uz beigām pat piezagās tāda kā grupas integritātes šķelšanās – grupa vienkārši izretojās atbilstoši spējām un spītam, bet eventuālo strīdu šoreiz izglāba Liene. Daudzreiz turp un atpakaļceļā sagrāba ārprātīgs gara vājums un vēlme pēc neesošiem enerdžaizeriem, bet tikai pašos pēdējos metros pirms apdzīvotas vietas un gastronoma apsolījuma, viņa atzinās, ka ir sataupījusi divas pudeles H2O superdrinka (nezinu, vai iepriekšējos ierakstos šis produkts jau ir pieminēts, bet tas kopā ar Alvejas sulu bija viens no visa vladisvastokā pavadītā laika ģenerālsponsoriem). Enerģijas pieplūdums bija neticams (kā Zaiga jau iepriekš aprakstīja – neticami, kā maza deva faktiski Nekā zibenīgi tonizē galvenos tobrīd dzīvībai svarīgos orgānus – sirdi un kāju muskulatūru). Nelielo talākgabaliņu jau nogājām palēkdamies un tad vēl uz pusstundu apmetāmies autobusa pieturā pie kioska ar nosaukumu “колбасы, деликатессы, полуфабрикаты”, turpinot uzlādēties ar tur dabonamajiem snikeriem un vēl H2O un vēl alvejas sulas, un atslābumā smejoties un apceļoties, līdz mums pievienojās arī profesors un maskavietis un pienāca arī pēdējais autobuss uz prāmju piestātni.

Arī pie piestātnes vēl laiciņš bija jauzkavējas. Pāri visam nolaidās vēsa novakare, otrpus šaurumam sāka spīguļot VVO centra ugunis, bet līča ūdenī tā, it kā citu skaņu uz pasaules vairs nebūtu, skaļi plunkšķēdamas lēkāja kaut kādas palielas zivis. Piemetāmies blakus Kaļiņinam uz betona bluķa klusi kāju pār kāju uzpīpēt un pārtīt prātā, redziet cik neatstāstāmo dienas pieredzi. Zaiga pajautāja profesoram, ko viņas, nu, tās zivis tā lēkā. “от полноты чуств”, profesors kā tāds ezītis miglā atbildēja.

Pirms pašas aizbraukšanas, šķiet, šķiet vēl dabūjam pa plastmasas tasītei šķīstošās kafijas piestātnes uzgaidāmajā būdā un turpat arī mazliet formāli padalījāmies informācijā par šodienas sadzīvi Brīvajā Latvijā, jo profesors tur pēdējoreiz bijis talajā 90-tajā. Tā faktiski arī bija pēdējā saruna un arī tikšanas ar profesoru, jo kāpjot uz prāmja, ja bija pavisam satumsis un kļuva arvien vēsāk, un mēs visi diezgan automātiski atkal nogrimām katrs sevī. Šķērsojot lielo parādes laukumu pie VVO pašvaldības augstceltnes, Vladimiram un viņa līdzbiedram tik vien kā pametām skopu rokas mājienu, bet paši jau uz prāmja bijām sākuši mēreni nelīdzeni vienoties par vakariņu iespējām. Bija apmēram pusnakts un jums nav grūti izteloties, kādas sabiedrisko iespēju preferences darbojas situācijā, kad pēc teju divām dienām esat atgriezušies no džungļu ekspedīcijas naksnīgā lielpilsētā ar visām mugursomām, sabristiem apaviem un emociju gūzmu. Autoritatīvā balsojumā ar 2 pret 1 uzvarēja nevienu tomēr īsti nevilinošā iešana uz jau pazīstamo fastfoodnīcu pēc zemūdenēm un kokakolām. Pēc šobrīd nepierādāma laika nogriežņa nu jau dziļā naktī vēlvienas debates izvērsās pie veikala Izumrud (kas viss zīmīgi bija iestiklots zaļos spoguļstiklos), lai izšķirtos par došanos uz nemīlamo Raisas tantes dzīvokli kājām vai ar taksometru. Strīdu mūsu vietā atrisināja taksometri, vienkārši boikotējot mūsu pēc kārtas paceltās rokas. Un izrādījās, ka mēs jau patiesībā atrodamies uz sava prospekta, un pēdējā vilkšanās kājup kalnā finālā, šķiet, nebija ilgāka par kādu pusstundu.

Tā beidzās 4.diena VVO. Turpinājums būs. Sooner or later.

piektdiena, 2008. gada 8. februāris

VVO day 4



Zaiga jau reiz pareizi teica, ka nav tāda apraksta, kas kaut cik precīzi spētu atklāt to, kas mums tur notika. To apzinoties, piedāvāju stāsta nobeiguma sākumu ar četru nedēļu divu mēnešu piecu mēnešu distanci. Apzināti - neapzināti ir mēģināts iztikt bez literatūras, bet, cik nu tas šobrīd ir manos spēkos, pilnīgi pliki protokolēt.


Tātad astoņos no rīta pēc vietējā laika dzīvojamo māju pudura ar nosaukumu Рында, Русскый остров malējās piecstāvenes pirmā stava verandā, ap 100 m attālumā no raķešu bāzes kazarmām, kurās kopš slēgšanas vēl mitinās ap 20 garlaikotu kareivju, gandrīz reizē iezvanījās četri mobilie modinātāji. Celšanās bija lēna un smaga, lai gan itkā bez paģirām, turklāt miegs uz šejienes grīdas bija daudz labāks nekā Raisas tantes daudzfunkcionālajā dīvānā.

Sergeja vannasistabā zem izlietnes ir toveri ar gliemežvākiem, pie sienas nirēja pričendāļi, bet ledusskapī bundžas ar beigtiem taureņiem un vabolēm (piedod, Jāni, es neiegaumēju nosaukumus :). Ilgi gan ciemoties vairs nesanāca, pusdeviņos no improvizētas pieturas atiet autobuss uz prāmi 9os 10, ar kuru Sergejs brauc uz darbu, bet no pilsētas ierodas Vladimirs profesors Kaļiņins ar biedru Nikolaju no Maskavas, kuriem pievienosimies pārgājienā uz salas dienvidiem. Tos piecus kilometrus starp Sergeja mājām un prāmja piestātni Подножие faktiski iepazīstam no jauna – tagad jāsmaida par sākotnējo ieceri uzcelt te kaut kur telti, nenoslīkstot mitrājā, neuzraujoties kādai armijas bāzei vai klaburčūskai. Pie īsās rīta kafijas Sergejs vēl pagūst apstiprināt, ka viss, ko stāsta Griškovecs, ir pa īstam, turklāt dienējuši viņi esot apmēram vienlaicīgi, tikai dažādās salas pusēs.

Gaisā ir smags mitrums, iespējams, ka naktī atkal ir lijis un diezko nesarunājamies. Katrs apsēdies savā nodabā varbūt vairāk nekā līdz šim visa brauciena laikā. Esam tur, kur gribējām un plānojām būt, bet piedzīvotais tik maz līdzinās visam, ko vismaz es “zināju” līdz šim, ka jumtu rauj un no tā ir pat bail.

Piestātnē izlecam no autobusa, sagaidām Vladimiru un tā pa īstam nemaz neatvadoties no Sergeja, kurš pazūd pūlī pie kasēm, salecam tajā pašā atpakaļ. Salā, kura tikai dažus gadus, kopš demilitarizācijas sākuma, atļauts iebraukt civilistiem, bet municipālās iestādes vēl īsti nedarbojas (nav ne policijas, ne ceļazīmju), pa piemirkušo grantēto ceļu uz tālāko apdzīvoto vietu Russkij, līkumo pārbāzts 29.maršruta autobuss. Turp nu jau sešatā braucam arī mēs. Pusstundu ilgā brauciena vienīgā atrakcija ir mozaīkas un krāsu-laku tehnikā izpildītie 70-to gadu tematiskie panno pieturvietu nojumēs pie bijušajām armijas daļām.

Ciemats ir tikai pusceļš līdz mūsu šodienas mērķim, kuru līdz pat pašam galam es nemaz neapzinājos. Tālāk ar kājām. Pirmos dažus kilometrus vēl esam diezgan sevī iegrimuši, ceļš ved kalnup lejup, no augšas gāžas ūdens, zemākajās vietās veidojot pārrāvumus un dubļu vannas, kuras es, piemēram, veicu audekla čībiņās. Izlien saule un mēs nonākam vietā, kur ceļš sazarojas. “Туда нам нерзя в некакую пагоду”, saka Vladimirs, norādot pa labi, bet nespecificējot kāpēc tieši. Tik vien atļauj uzminēt, ka tur ir kaut kāda aktīva nometne, kur jautājumus neuzdod. Vēl jo vairāk gadījuma rakstura ārzemniekiem. Drīz aiz pagrieziena nogriežamies iekšā džunglājā. Garlaicīgi pa ceļu iet, saka Vladimirs. Diezgan ilgi laužamies cauri mežam, nav īsti spēka priecāties par floras īpatnībām, nedz arī baidīties no ērcēm. Pa ceļam profesors vairākas reizes iesaka mums padomāt par tālākā ceļa izvēli – ar līkumu pa ceļu caur izgāztuvi vai pa taisno cauri purvam. Tad pienāk tāds brīdis, kad cauri kokiem talumā atspīd jūra, Vladimirs apstājas, jo ir pazaudējis taku un piecdesmit metrus lejāk stāv kareivis ar automātu. “Быстро уходите от сюда! Здесь учение! Быстро уходите!” Mazliet nervozi laužamies atpakaļ lejā uz ceļa, pa vidam apdzedzinoties ar kaut kādām eksotiskām nātrēm. Kaut kā kopīgi kļūst skaidrs, ka pa taisno purvā iet nevajag un tāpēc, tāpat kā iepriekš pārvarot pēc-lietus dubļus, brienam tālāk uz dienvidiem. Par izgāztuves tuvumu drīz liecina vietējo vārnu brēkšana un tur jau tā ir – atklāta Japāņu jūra, kurā iestiepjas iespaidīgas formas zemesrags ar caralaika skansts (kofra) paliekām un atpūtnieku sagādātu pomoiku visam priekšplānā...


ceturtdiena, 2007. gada 20. septembris

VVO day 3

Reģistrācija, Wanna-do Bāka, virziens Russkij Ostrov un jāņi purvā

Tā kā šī ir pirmā darbadiena, ko sagaidām šai pilsētā, tad arī tiek nolemts, ka šodiena ir vienīgā un pareizā diena birokrātisko formalitāšu kārtošanai – proti, katram ārvalstniekam, kas Krievijas Federācijā uzturas ilgāk par 3 dienām, ir jāreģistrējas. Jānis noskaidro, ka ninče ar to nodarbojas Rossijskaja Počta, un tā mēs dodamies tuvākās pasta nodaļas medībās.

Pēc tam, kad tiek izstāvēta rinda un saņemtas veidlapas, top skaidras pāra lietas:

1) mūsu pacietības līmenis nav adekvāts šāda uzdevuma veikšanai (A4 veidlapa abpusēji 2 eksemplāros kiriļicā (vaša professija? staž?), 2 pases kopijas, 2 vīzas kopijas, dzīvokļa īpašnieces pasīte, piekrišana izmitināšanai, migrācijas talona kopija, par pasītēm – iespējams, nepieciešams notariāli apstiprināts tās tulkojums uz krievu valodu);

2) atlikušais laiks šai pilsētā, iespējams, nemaz nav pietiekams, lai noliktajā kārtībā procedūru izpildītu. Varbūtība atrast lv->ru tulkotāju, sadarbībā ar notāriņu, šķiet matemātiski tuva nullei.

Secinājumu daļā šādi novērojumi:

1) piedrāzt formalitātes un uzzināt iznākumu pie robežas šķērsošanas;

2) atrast vairāk vai mazāk legālu workaroundu.

Lai arī pārmērīgas vienprātības par šiem scenārijiem mums nav, (atzīšos, ka es savā fatālismā vislabprātāk nodarbotos ar 1)), laižam riksi pilsētā ar mērķi atrast kādu viesnīcu, kuras darbiniekus varētu piekukuļot, lai mūs it kā pieņem kā reģistrētus guestus un attiecīgi, noprocesē mūsu reģistrāciju ar AVIRu.

Pirmais blind-shots hostelītī, kur izīrē istabiņas uz stundiņām ir neveiksmīgs – ‘ņet, mi etjim ņezaņimajemsa’. Otrais šots arī rezultē ar neveiksmi – viesnīcā Morskaja neesot brīvu numuru vispār, un mana argumentācija par tēmu, ka mums tos arī nemaz nevajag, nekādus augļus nenes. Tad atminos, ko iepriekšējā gada Transsiberian ID ekspedīcijas dalībniece Solvita man bija stāstījusi – par kautkādu varen draudzīgo viesnīcu Ekvator. Noformulējas čutene, ka Ekvators ir tieši tas, kas mums sniegs mierinājumu, un vēl pēc pusstundas stundas vazāšanās pa Egešeldi mums to izdodas arī atrast, un, vivat – iemaksājot 1200 RUR per capita, noregulēt visus mums interesējošos jautājums labvēlīgā gultnē. Laimīgi smēķējam un sabīdam dienas atlikušos plānus: iegūt telti, vēl vienu guļammaisu un aizpiļīt uz Russkij ostrov apzināt peressihu un mahaonus un ko jau nu bog na dušu paložit.

Telti Jānis sarunā no kādas draudzenes, un pa ceļam centrā nejauši atrodas Fotopiederumu veikals, kurā tirgo guļammaisus. Zabavņenko, bet tieši laikā. Tā kā līdz vakara prāmim ir laiks, Jānis ierosina ar kādu autobusiņu aizbraukt līdz pilsētas nomalei, kur var sasniegt Vladivostokas bāku. Tas ne gluži izdodas, jo ir paisums un šaurais mols, kas ved līdz bākai, ir applūdis. Tā nu paliekam sēdot Amūras līča krastā visaugstākajā punktā uz klints un nezinkamdēļ apceram visādas sadzīviskas blēņas, gremdējamies atmiņās par studiju gadiem un stāstam kaudzēm pajēlas anekdotes, ar kurām iepazināmies 5. klasē. Mans personiskais favorīts ir Jāņa pienesums par japāņu dziedātāju un dziesmu ‘Somņeņije’. Raustījos smieklos kādas 5 minūtes.

Tad skrējiens uz mājām un V-Lazer (VL-Mart) pārtikas sagādei pāris dienām priekš marš-brasoka, un prāmja noķeršana var sākties. Sagaidām Jāni ar telti un viņa iepirkšanās sesijas beigas, kas iezīmē timefreimu: 22 minūtes līdz brīdim, kad beidz tirgot biļetes. Nē nu. Tev jau nav izvēles. Pēc adekvātas kāju darbināšanas virzienā prāmju stacija, tas laimīgi tiek noķerts un mēs esam paguvuši.

Uz prāmja Jānis sazīmē savu paziņu – okeanologu Sergeju. Pēc 10 minūtēm mums telts šovakar vairs nebūs nepieciešama, jo esam ielūgti nakšņot pie Sergeja mājās.

Bildējam VVO tirdzniecības ostas ainas, apkārtni un viens otru. Publika manāmi sanervozējas īsu brīdi pirms prāmis grasās piestāt Russkij ostrov: iemesls tam tāds, ka autobusa pieturā autobuss ir tikai viens nav bezizmēra. Mūsu virzienam gan kakbi būtu vajadzīgs mikroautobusiņš, bet, pastāvot 1.5 minūtes ceļmalā, pēc kaut kādām pazīmēm Sergejs novērtē, ka tāda nebūs šovakar, kas nozīmē gājienu uz aklo uz salas vidieni, 5km in avg, pa slapju dubļainu granteni.

Russkij ostrov ir bijusi slēgtā sala līdz 1991. gadam. Iemesls tāds, ka visas VVO apkārtnes armijas daļas te izvietojušas savas raķešu bāzes un viskautkādus neizprotamus militārus objektus. Lai gan mūsdienās salai ir arī sava administratīvā pārvalde, vienīgais, kas liecina par tās esamību, ir daži satiksmes autobusi ar ierasto numerāciju. Ārpus tam, te valda pilnīga anarhija: satiksmes noteikumu, ceļazīmju, automašīnu numuru zīmju, - nekā nav. Viss notiek absolūtā pašplūsmā un pašregulācijā. Sala ir apmēram 20x30km liela. Uz tās vēl joprojām mitinās karaspēka daļas, kurām drīz esot jāejot prom, un šur tur, randomā mežā un krūmos izvietota 5 un 9 stāvu apbūve, kura aizdomīgi atgādina Karostu un Bolderājas sērīgākos nostūrus. Ir arī dažas cara laika militāristu stilistikas dzīvojamās ēkas.

Bet šobrīd neko daudz no tā neredzam, vienkārši aklā tumsā duram uz priekšu, uz Sergeja mājām. Apjaušot apkārtnes topoloģiju, hidrogrāfiskās īpatnības un mežainības koeficientu, no tiesas nesaprotu, kur mēs šeit būtu būvējuši telti, ja tāda vajadzība rastos. Bet ko nu.

Apmetamies pie Sergeja, paņemam provianta maisiņus un ogles, un dodamies mežā svinēt Jāņus, jo Jānim šogad tie izpalikuši. Slapjais sils ir pilns ar mitru un ļoti mitru malku, tādējādi ogles un izlietotās salvetes patiesi ir vienīgais, kas dod iespēju dedzināt improvizēto ugunskuru. Ēdam šprotes, sardeles ar sieru, rupjmaizi no Latvijas un dzeram mērijas, kuras VV uzjauc ar katru dienu sirsnīgākas. Uzdziedāj jau ar kādas dziesmiņas, drusku. Ciklopa gaisma tā turētājam sagādā daudzus siltus mirkļus – visa apkārtnes entomoloģiskā diaspora dodas izpētīt, kas īsti tas ir. Pēc kādas stundas es kapitulēju un piedāvāju Gaismas Nesēja godu Ventam. Tad, pēc īsa mirkļa, viņš saprot anekdotes par japāņu dziedātāju underlying meaningu, un mēs visi atkal kratāmies smieklos vēl kādu laiciņu. Paša ar Jāni apmainās frāzēm un idiomām japāņu valodā, jo drīzumā priekšā tāda emigrācija.

Pašai galvā grūti salīmēt faktu, ka es atrodos tur kur atrodos, svinu Jāņus 10. septembrī un visu visu pārējo arī.

Vēl pēc pāra stundām mēs jautri izslēdzamies Sergeja verandā uz grīdas, un vienīgais, kas nedaudz sarūgtina naktsmieru, ir draudzenes psiholoģijas rotaļas žanrā ‘kukaiņi kukainīši man uz kājām, rokām, galvā un visur’.

trešdiena, 2007. gada 19. septembris

VVO day 2

Zarja, 7. forts, elven Indo-china un viss-viss-viss

Atskanot daudzbalsīgam telefonmodinātāju zvanu jūklim, atrodu sevi pie pārdomām vai esmu gulējusi 2 vai 5 sekundes kopsummā. Vispārīgo sajūtu gammu vislabāk te raksturo Aquarium, sakot, ka:

Ты неизбежна, словно риф в реке,
Ты повергаешь всех во прах;
Вожжа небес в твоей руке,
Власть пустоты - в губах;
И, раз увидевший тебя, уж не поднимется с колен,
Ты утонченна, словно Пруст, и грациозна, как олень;
Но будет день - и ты забудешь, что значит "
cтрах",
Я не хотел бы быть тобой в тот день.

Laimīgā kārtā ir izdomāta kafija, cigaretes un jogurts, kurus lietojot sabalansētās dozās, var noregulēt praktiski visu.

Šīs dienas agendā ir plānots satikt Vladimiru K., Vladivostokas cietokšņa ekspertu, un izstaigāt fortus un kazemātus. Neilgi pēc 9:00 atskan Jāņa balss domofonā un mēs dodamies uz autobusu, lai sasniegtu pieturu ‘Zarja’. Kur nu vēl piemērotāk. Pa ceļam Liene izlemj, ka jetlags un pazemes nemīlestība ir spēcīgāki par kopējo magnētismu virzienā ‘cietoksnis’, un izkāpj; ceļu turpinām trijatā ar Jāni un Ventu. Drīz arī ‘Zarja’, kur ierodamies tikai 8 min. pēc sarunātā laika. Vēl nav kājas nokāpušas uz pieturas grants, kad acīmredzami skaidrs, kuri no tur sēdošajiem cilvēkiem ir mūsu šodienas ceļabiedri – 3 vīri, no kuriem divi tērpti raibās ģeologu kamuflāžās un kirzas zābakos, bet trešajam – brezenta jaciņa ar Moskva-80 olimpiādes simboliku. Uz šī fona atkal sajūtos kā NY ofisa darbinieks, kas izgājis pastaigā pa Supai klintīm ar savām ofisa tupelēm. Visapkārt valda taifūna postatmosfēriskie simptomi (sīks un nepārejošs lietus, migla, mākoņi, vējelis), toties nevienam no mums nav pat ne lietus jakas, nerunājot par ūdensnecaurlaidīgiem apaviem. Bet tā jau laikam piedien. Iepazīstamies, apsveicināmies un pārmijam pirmos vārdus. Ceļabiedri ir Vladimirs (lead guy), Jura – biologs, arī cietokšņa entuziasts, fotogrāfs un Vladimira fellows, kā arī Kostja – viesis no piemaskavijas, arī atbraucis paskatīties cietoksni. Vladimirs ir gandrīz 100% Greba kopija, tikai nedaudz garāks un nodarbina sevi zinātnes un vēstures pasaulē, nevis mūzikas industrijā. Pārējais – mīmika, labestība, erudīcija un takta un humora izjūta – mats matā. Prikoļņeņko.

Pats stilīgākais ir tas, ka mēs aizejam aiz pieturas un 90 grādu leņķī ātrā gaitā duram iekšā mežā – vienkārši tāpat, bez ceļa, bez nekā – maucam uz priekšu pa pielijušu nepazīstamu lapu koku audzi. VV šai vietā citē Vogelfreiju, pēdējo epizodi – bet es neesmu to redzējusi un nevaru sharēt sajūtas. Jānis pa ceļam mūs veicīgi iepazīstina ar auraukāriju (sic! ceru ka tā) dzimtas augiem un visādiem citādiem sukulentiem. Maigi žūžo lietutiņš, un mēs maucam pa mežiņu jautri čivinot par ērcīšu iespējamībiņu, modri aplūkojot savus bikšu galus. Vladimirs katram no mums arī par Rīgas viduslaiku vēsturi var pastāstīt vairāk kā mēs zinām par populārāko krogu izvietojumu piemājas rajonos, un konsekventi sauc Latvijas pilsētas to antīkajos nosaukumos: Libava, Windava, Dinaburg.

Pienāk laiks šķērsot gravu, kas ir cietokšņa priekšējās sienas nostiprinājuma pazīme. Ejot pa to, pēc pāris metriem atklājas šautuve-nošautuve – 7. forta kofra virszemes daļa (tāds betona bunkurs, no kura var uz abām pusēm pa gravu atklāt virpuļuguni pret viesiem), kur pēc viņu domām ārpusē pie sienas esot executēti dažādi nevēlami elementi. Vispār cietoksni esot būvējuši par naudu nolīgti speciālisti no Kauņas apriņķa, visi kā viens poliskos uzvārdos. Esot pat viņu govju pēcnācēji saglabājušies līdz mūsu dienām, tās atveduši sev līdzi kontraktori. Tad, nedaudz tālāk sākas dažādas konfigurācijas un blīvuma un masivitātes betona konstrukcijas, kuras es ar vārdiem ne sevišķi protu aprakstīt – šķiet, ka tās sanāk dažu no kazemāta pazemes daļu virszemes komunikācijām – piem. periskops, un tāds kā batiskafs ātrai nošļūkšanai pazemē un ventilācijas lūku augšas un apkures sistēmu izvades, un vēl un vēl un vēl. Jāpiezīmē, ka mēs atrodamies sort of kalnā virs pilsētas, un ja nebūtu tik dikti miglains un mākoņains, mēs redzētu okeānu, salas un visu citu. Pagaidām lejā var apjaust tikai Krievijas ZA ēku kompleksus un to, ko Liene vakar nosauca par zemūdeni. Turpinām iet pa garu slīpu betona sienu ar šauru taisnu maliņu, prasmīgi fotografējot, sanāca bilde, kuru var uzdot arī par tādu, kad pa betona malu staigā gar bezdibeni. Aizejot pa to līdz galam, atklājas Puļemjotčicas Aņkas darbavieta: zenītraķešu šaujamais divaiss ar jaukām manevrēšanas fīčām – ar Jāni griežam to pa labi un pa kresi, augšā un lejā. Uzreiz atceros Žirinovska citātu ‘Džordž, perestaņ streļatj po Bagdadu, davai-ka lutše v mestje jebaņom po Tbilissi’. Lietus intensificējas, un mēs nolienam paslēpties tādā kā betona koridorā, kamēr sagaidīsim jauno cietokšņa apsaimniekotāju organizācijas pārstāvja ierašanos ar atslēgām.

Jāpiezīmē, ka mūsdienās cietoksnis ir atkal nodots kārtējās privatizatoru rokās um šoreiz tā ir kautkāda Taek-one-do-re-mi-fa-sol sporta federācijas Vladivostokas sekcija. Nesaprotamas nozīmēs organizācija ar tikpat nesaprotamiem mēŗkiem cietokšņa privatizācijai. Nočekojam, ka Ciba iet no kazemāta pakājes :)

Tad jau arī dodamies virzienā uz ieeju, ko rotā pareizticīgo ikoniņa un uzinstalējam lukturus un ciklopus. Tālāko atkal ļoti grūti nodot vārdiem: īsumā varētu sacīt, ka šķiet pilnīgi neticami, ka kāds ir veltījis tik afigenna daudz pūļu, lai ieraktos tik dziļi un pamatīgi klintī (laikam dikti Port-Arturas zaudējums kādam bija ķēries pie sirds). Kazemāts ir bijis aprīkots ar krāsnīm, gūstekņu kamerām, pušku instalācijas vietām, saziņas mehānismiem. Vēl konkrētāks resume: visi pasaules goti aiz sajūsmas čurātu sarkanu par iespēju te apmesties, vai vismaz rīkot viesības. Redzamais necik nav average humanoīdam draudzīgs. Vēss, zili stindzinošas gaismas apmirdzēts, mitrs, uz grīdas ūdens un visapkārt viegla puvuma smaciens. Un betons, betons, betons.

Atrodamies dziļi dziļi pazemē, jo kādā vietā līdz virszemei jākāpj apmēram 6stāvu mājas augstumā. Dažās zālēs tāda akustika, ka AveSol koncertzāle var iet bekot. Izložņājam (vairāk kā stundu) visas ejas un gaiteņus, atrakcijas tops ir līšana pa mīnu galeriju – te es neņemos apstāstīt konstrukcijas militāro jēgu, bet dabā tas nozīmēja līšanu pa relatīvi šauru betona tuneli, liekot kājas uz sienām. Tipa, akvaparka truba, tikai no betona un pazemē. Atceļā vienā no zālēm ar jaukāko akustiku nodziedam Pūtvējiņus, vēlāk Vladimirs šo ideju mēģinās notirgot kā biznesa projektu jaunajiem apsaimniekotājiem – labo attiecību uzturēšanas vārdā.

Nu jā. Iznākšana virszemē atnes neaprakstāmas laimes sajūtu: lai arī taifūna atraugas turpinās, faktu, ka ir redzamas debesis, ir svaigs gaiss un dabiska atmosfēra – nekas neatsver.

Atminamies, ka mums uz diviem ir līdzi afigennais dienas pārtikas krājums: 3 muesli-jogurt energy bars un 2 nepilnas pudelītes ar aloe limonādi. Liekam taupīgi daļu no tā lietā. Te arī pirmoreiz novērojam, ka organisms nekavējoši prot likt lietā to minimumu, ko tu viņam piedāvā: tos pāris enerģijas un kaloriju apjomus izvietojot tur, kur tas nepieciešams visvairāk: sirdī un kājās. Dīvaina čutene, neaprakstāma – no šodienas perspektīvas raugoties – tu apēd 20 gramus kaut kādu vistu barību un nekavējoši proti sajusties ne jau nu ka paēdis, bet mundrs un žirgts, gatavs jauniem sniegumiem.

Tālāk plānā ir gājiens augstāk kalnos – uz atsevišķu ne līdz galam izbūvēta forta kofru, kurš nekad nav lietots tiem mērķiem, kam iecerēts. Ceļš ir mitrs, lietus turpinās, bet tas kaut kā nemaz netraucē. Pa ceļam Jānis rāda augu barhotņņik, kura ogas labi esot lietot pret saaukstēšanos – esot tonizējošas. Saspiežu dažas pirkstos, izdalās eļļains šķidrums, kas pēc smaržas ļoti atgādina vaivariņus. Nesaprotama refleksa vadīta aplaizu pirkstus – rodas tāda kā neliela hiperventilācijas sajūta un tālākā pusstunda ir gana jautra: nāk smiekli par visu, viss šķiet tāds aizkustinošs un valdzinošs. Etnobotānika, bļin J

Daba šeit tāda kā Gredzenu pavēlnieka elfu mežā – tūlīt nāks Galadriela ar spoguli, pat miglas netrūkst, nekā netrūkst. Vēlāk sapratīsim, ka tie patiesībā ir mākoņi, kas slamstās gar kalnu, kurā esam uzkāpuši vieglītēm vieglītēm.

Pamazām ceļš izved vēl augstākā vietā, top redzami pretējie kalni un dziļi ielejā saldūdens krātuve, no kuras VVO ņem dzeramo ūdeni. Aiz aizkustinājuma apstājos uz mirkli un tā... šņaukājos. Afigennā daile, no tiesas. Pretējie kalni apauguši ar retu mežu un krūmāju, slīkšņā mākoņos un migleniekā.

Izložņājam atlikušo kofru, kas uzbūvēts no betona, kurā iemaisīts baigs daudzums ar naglām.

Tad, risinādami saviesīgas un jautras saruniņas, virzāmies lejup no kalna uz autobusu pieturu (tas aizņem apmēram pusotru stundu).

Vakarā rīkojam viesības – gan ar jautru, gan mazliet bēdīgu noskaņu.

Tev taču nav izvēles, vai ne.

otrdiena, 2007. gada 18. septembris

vilciena borta zhurnaals part VII

06.09.07.

LK @ 17:50 Mask

Stunda pirms Čitas. Biedri ir veseli un rādās, ka dzīvos. Lai slava cerukālam, ūdenim un kā nu kuram. Dzīvosim visi. Katrs.
Kaut kas palicis ir pie šodienas ainavām – domājams, tā būs vieta, kur atgriezties vismaz iekšēji. Mēģināju bildēt, cik nu tas caur vilciena logu ir iespējams: koku un kalnu, izžuvušu upju [..] bij maģisks. Give me more, some day.

ZZ @ 02:00 am GMT+8

Čita. Beidzot pēc jebkuras randomas interakcijas ar barības traktu nepaliek šķērmi. Jaukas paģiras, tādas uz ~20h. Pati vainīga, nav ko miksēt viskiju, armaņjaku un balzāmu. Te atskanēja skarbs klauvējiens pie durvīm un mums gandrīz tika ceļabiedrs. Pagaidām, šķiet, viss apgājies. Tagad pie mums ir Dima. Iemainījām pret ienākošo sibirjaku. Pēc drausmīgi garas gulešanas beidzot dzīvība ir atgriezusies.

VV @ 8:45 (Mow) jeb 14:45

Станция Могоча. Kopš vakarnakts esam četri. Čitā spieda ņemt jaunu pasažieri, bet ZZ ātri noorganizēja, ka viņa vietā nāk kaimiņš Dima. Taiga ārprātā skaista. Viss rudens rotā un dzeram Dimas mājas vīnu. Šeit šampi vairs nepazīst.

LK @ 10:54 Mow, 16:54

Aiz Амазар.
Ainavas joprojām ir spēcīgas, dažas izžuvušas upes par biedējumu, sīkstas lapegles un dzeltenie bērzi. Kopš Čitas esam četri, lietas ir labas un stāsti par militāro lidošanu. Viss ir labi. Novērots, ka jo talāk braucam, jo pienācēji ienes vairāk šmuces. Mums veicas. Mans kunģis pieteicis streiku, laipoju ar zilenēm, eksprimentēju ar vareņņikiem. Redzēs, ko teiks. Alkoholu negribas, ūdens ir garšīgs bezgala.

07.09.07.

LK @ 06:35 MSC

Esam pie Облучие, 2 pieturas pirms teiksmainās Birobidžānas. Tātad vienā laika joslā ar VVO. Vakardienas līksme un izklaides saldme skāra pārējo vagonu, caur ko mans draugs Sergejs, kurš viendien uzdeva 3 jautājumus:
1) par pieminekli,
2) Cik maksā maize, cik vīza,
3) Vi zamužom?
un mūsu zeltzobainā blakuskupejas biedrene no Habarovskas pietuvojās oficiālā “Romeo un Jūlijas – поезда Nr.2” statusam.
Lai nu vai kā, vajag arī citiem ļaut jautrību. Un jauki, kā teica ZZ, ka tas tomēr notiek jebkurā vecumā.

VV @ 14:24 pēc Vladivostokas laika

Šorīt esam modušies tik pat kā pēc vietējā laika, kas nozīmē, ka galā būsim rīt no rīta, kas nozīmē, ka esam jau VVO laika joslā. Kopš stancijas Завитая, kuras apkātni raksturoja stepe kā jūra bez floras un orientieriem, esam pārgājuši kalnu un tuneļu valstībā ap stacijām Архара un Облучие. >9k km no sākumpunkta Rīgas-pasažieru un vairs tikai 1100 km līdz Владивосток-Северный. “Здесь лето в самом разгаре”, saka Dima, kurš pārceloties pie mums arīdzan norāvis kunģa vājumu. Citādi viss kārtībā, не вопрос. Сто пудов. Visiem nacionāļiem varam paziņot, ka viens krievs tagad prot spēlēt zoli.

VV@ 19:30 pēc Habarovskas laika.

Tur pat arī stāvam. Esam sirsnīgi atvadījušies no Dimas. Un cik tad tur vairs līdz galam – tik vien cik 800+ km. Kas gan tas ir šejienes mērogiem. Ir atrasts šampis stacijas bufetē, kas pirmīt šķita neatrodama. Braucam tālāk.

vilciena borta zhurnaals part VI

04.09.07.

VV @ 9:40 Mow (pēc kura nez kāpēc mēs vēl dzīvojam, bet 13:40 pēc vietējā, ar kuru dzīvo citi)

Tas nozīmē, ka pusdienu gulašu mums servēja tūlīt pēc pamošanās. Šobrīd šķiet, ka iespaidi ir intensificējušies. Nesenajā Krasnojarskā, ar kuru sākās mūsu šodiena, stāv 4105 km atzīme kopš Maskavas. Gleznaina pauguraine apaugusi dāčiņām visos bezarhitektūras stilos, daudz izteiktāk jūtama floras maiņa. Toties vakarvakara lielākais iespaids bija mazā vilšanās tikai īsu brīdi pabūt greznajā Novosibirskas stacijā. Pilsētā jaušams mērogs un spēks, bet tāds pasaules nevis lokāla razklada. Gurdi kārtis sisdami, sagaidījām arī stanciju ТАЙГА, taču izkāpt neļāva un vienīgais, ko redzēja pa tambura lodziņu, bija vienas skopas laternas izgaismots blakussastāva gals. Kopumā vakardiena pagāja mobīlā interneta bakstīšanas zīmē. Meitenes lielu tiesu lietainās dienas nesekmīgi mēģināja piekļūt blogspotam, komentējot savus panākumus remontdarbnīcu žargonā. Ārpus tā vēl arī klusās stundas katram ar savu grāmatu un atturīgi, bet daudznozīmīgi skatieni no pārējo pasažieru puses. Pavadones nesmādē dāvaniņas no “Dzintars” un ir izpalīdzīgas, kaut gan, šķiet, ne vairāk kā reglaments paredz.

ZZ @ 13:50 GMT+6

Kāds mirklis pēc Krasnojarskas. Rīts, kurš sākās pēc Maskavas laika, bet patiesībā jau ir liela diena. Mūs atkal padeva platformas nepareizajā pusē, tamdēļ daudziem latviešiem nozīmīgo Krasnojarsku redzējām tikai no vagona loga, turklāt vel piesegtu ar patformu jumtiem. Novosibirska bija milzīgi daiļa, diemžel atkal jau stāvējām aplami un spējām vien pa 15 atvēlētajām minūtēm veikt šampanieša meklējumus (290 RUB x2). Novo-S ir moderna, glīta un prodvinutaja vieta ar glamūru un Eiropas elpu un negantu ceņņiku. Žel, ka tur nebija iespējas uzkavēties. Krasnojarska arī noteikti būtu izpētes vērta.
Šķērsojam Jeņiseju.
No sadzīviskām peripetijām: vagonā nevienā rozetē vairs nav elektrības, kas nozīmē nestrādājošu manu telefonu. Papildus, man ir sveicieni blogspota autoriem – jūsu gmaila/bloggera koncepts loginam sux.
Nu jā. Tagad dušas laiks. Kafijas izdzertas, rīta gulašs ribās un viss jauki.
1) labi gan, ka nebraucam ne ar vienu no zaļajiem Пассажырскый vilcieniem.
2) Vēl joprojām piemeklē tādas spontānas laimes lēkmes par tēmu “Urā, tas notiek ar mani”.
Tātad viss ir brīnumaini. Z.

LK @ 13:10 MSC, 17:15 loc

Kustība turpinās tikpat labi. Lai mums būtu labāks jetlogs, rūpēs par savu veselību miegam atvēlam ne pārāk daudz laika. Vakarvakarā grimām kārtīs. Un nu jā – brīnumaini/dīvaini, bet man nevaid kāršu kačka itnemaz. Jāsaprot, kāpēc, bet tā frekvence neskan man. Rīts nāca ar Krasnojarsku, vilciens atkal nepareizajā ceļā, bet vitalitātes gēns pieķēra; līdz šim jestrākā dz.stacijas dežurante, kuras cītīgā balss tika mīta ar reklāmas pauzi, kura aicināja apmeklēt stacijas restorānu, nobaudot jauno firmas ēdienu “šašlik s fruktami”, to darot draugu un ģimenes lokā. Viss notiekošais: ritms, ainavas, saturs šķietas lielisks, un kad ieraugu kādu varen glīti komponētu ainavu, sirds muskulis priecīgi saraujas – skat, pasaules leņķis patīkami paplašinās, tas notiek, tas notiek ar mani, ar mums, kas māk un zin “kā”.

ZZ @ 20:10 GMT+7

Taišeta. Krēslo, purvi, laika zonu maiņa. Pietura 2 min. Mob.tel. Zona kļūst arvien relatīvāka. MTC beidzies, Megaonam GPRS neiet. Apziņas stāvokļi shiftojas arvien straujāk. Attieksme no pasažieru puses mainās no rezervēti piesardzīgas uz pozitīvi draudzīgo. Daudz strādājam PR jomā. Šampanieši (min.2 pud/dienā) jau šodien izsmēlušies. Uzdāvinājām pihoķinecam balzāmu starptautiskā konflikta profilkasei un vinnējam. Abs.laimes koncentrācija uz 1 ķermeņa kubikcentimetru pieaug ģeometriskajā progresijā. Maskavā šobrīd 15:15, LV 14:15. We are ahead. In both ways.

LK @ 16:20 Msc time

Klajumi, meži, lapegles, bērzi, nebeidzama flora un fauna, nebeidzams apvārsnis aizaudzis ar kokiem. Rets nams, reta apdzivota vieta. Sībīrija. Un acīs, vai visur – prātā, gan sirdī u.c. Tāds pārnovadu, starpkontinentu pacēlums: liekas brīnumaini – mums katram, visiem ir bijušas 101 iespējas te nebūt, vai nebūt tādiem, a bet mēs esam, zin. Un jā, laimes sajūtas, grūti argumentējamas. Un nevaig arī argumentu. Strādā slavenais “just be”. Te un tagad un carpe diem.
Un tie igauņi ar savu aļošu atrausies. Lai paši liek piķi PR – mums te jāizsmeļ viņu sastrādātais. Baltijas stāsti tomēr ir jūtīgi. Vislaik jastāsta, ka mēs ļuģi dobrije...

LK @ 16:45/21:35

Virs Sibīrijas zibeņi un sākas negaisi. Apmācies, tveice un aizvien lielāka disonanse starp Rīgas laiku un te tagadītu. Pa skaisto.

05.09.07.

LK @ 12:20 pēc Maskavas, 18:20 apmēram vietējais

Петровский завод. Dienas struktūra un pašsajūta ļoti piemērota dažādu lielu lēmumu, apņemšanās vai solījumu došanai. Proti, paģiras. Apsitāmies vakar eleganti: šampanieša intro, tulamora skavas līdz stacijai “Zima”, kuru tik ilgi bijām gaidījuši. Netikām līdz stacijai, vagoni priekšā. Emocijas burzguļoja, vilkām “Pūt vējiņus” balsīs, ļaudis aizgrābti klausījās, lai nu vai kā. Notikumu upes turpmāk attīstījās strauji, mēs dibinājām sirsnīgu draudzību ar Pjotru un Dimu, dibināšanas sirsnības dēļ šodien nav viegli. Sarunas par banku likmēm, doing bussiness utt lietām, līdz pirmie plīsušie, ZZ un Dima turēja godam, līdz Baikālam. Jā. Baikāls bij varenskaists. Liels un tik īsts. Baikālu gribētos vēl. Pēc omuļu iegādes arī snauda līdz Burjatijas galvaspilsētai Ulan Udei – cilvēki tādi saules nogurdināti, gausi un mazām ačtelēm, automašinām stūres labajā pusē, bet brauc pa kreiso. Pie tā jāpierod. Osobennosķi. Pārējas lietas laikam vairāk internālas, ceļa gabals, stepes, ainavas gauži piemērotas paķert savus iekšējos dēmonus un tepat kaut kur atstāt. “Par nolobītiem sīpoliem tātad”.

VV @ 15:30 Mow jeb pus10 pēc Burjatijas.

Вот так. Rādās, ka mums izdosies pārslēgšanas uz vietējo laiku, jo tagad tikai gulēt vajag. Paģiras ārprātīgas. Kopš stacijas “Зима” ir pagājuši jau 1000 km un to var saukt par lūzuma vietu. Pirms tās, strauji augot sajūsmai, tika iztukšotas vēl 2 šampja pudeles, sāktas attiecības ar pirmīt itkā nedraudzīgo Pjotru, kas tamburā pec paša iniciatīvas vairākās garās lekcijās iepazīstināja ar Vladivostokas daili, iemantodams par to Rīgas balzāma devu. Tad arī ar inteliģento лётчику Диму no otras blakuskupejas. Tas droši vien bija viskijs, kas stacijā “Ziema” parāva vaļā daudzbalsīgus “Pūt vējiņus” pašiem un citiem par prieku, un visas bremzes atlaižot, ļāva ielūgt abus kaimiņus pie sevis uz armaņjaku un balzāmu...
No tā brīža es neko daudz vairs neatceros. Pamodos Ulan-Udē ar trīcošām rokām un instinktīvu turēšanos vagona ēnā. Baikāls, tik gaidītais, jau tālu aiz muguras, kaut gan ZZ ziņo, ka esot izdevies mani piedabūt kājās un pie loga un pat izspiest komentāru nevalodā. Esam arī gājuši vēlreiz smēķēt, kur jūsu padevīgais kalps baletiski izklājies pa tambura grīdu. Nez.
Tikai dažas stundas kopš sāpīgās mošanās, bet ārā jau atkal jauna nakts. Piemongolijas ainavas fantastiskas, staciju publika eksotiska, bet baudīšanas orgāns salūzis. Baikāla žēl. Tik vien dabūju kā auksti kūpinātu zivi no Sļjudjankas-1.

vilciena borta zhurnaals part V

03.09.07.

ZZ @ 02:00 GMT+4 (MOW 00:00)

Sverdlovska – Jekaterinburga. Zīme “ЕВРОПА - АЗИЯ” atrodas tieši šeit, diemžēl mēs te esam naktī :(. Visās šīvakara azartspelēs uzvarēja VV. Es to tikai tā, statistikai :)

ZZ @ 13:50 GMT+5

It kā rīts, bet jau 2 dienā mainās laika zonas pa vienai vien. 2.rīts (3.diena) vilcienā sākas ar apmēram 30 min kavēšanos stacijā Išim. Tagad traucamies uz Omsku. Drausmīgā ātrumā uzkrājas kārbiņas “Жель-Д комплект питания” - nespējam tādos ātrumos procesēt vafeles un salami. Jau 2 cilvēki ir izteikuši tiešus mājienus uz mūsu eventuālo saistību ar Igauniju. Šķiet, ka viņiem kaut kas sāp šai sakarā. Ak, jā, vakar arī apmeklējām вагон ресторан. Gaļas salāti + šnabis izmaksāja ~21 LVL no visiem. Скромненко, но со вкусом. Z.

VV @ 11:54 MOW jeb gandrīz 15:00 pēc Omskas laika.

Grūti saprast, pēc kāda laika lai dzīvo. Pusdienas pienesa, kad tikko bijām pabeiguši brokastot. Vakarvakara Urālu skaistie skati nomainīti ar pilnīgi plakanu un tukšu “āziju”, kuru pa retam rotā izbiedēti bērziņi un jocīgi mārki. Ir arī ievērojami siltāks kļuvis un gaisa mazāk un miegs nāk un nepāriet. Stacijās var sastapt citus sastāvus, kuru kontingents un labiekārtojuma līmenis paceļ mūsējo bezmaz līdz karaliskam. Vakardienas hīts: “Потом разщетаемсья”.

VV @ 14:21 MOW (+3 local)

Tatarskajā +29° un vilcienā iebrūk dūšīgas komersantes ar sejām kā presiešu kaķiem un kažokādas cepurēm sortimentā. Mazliet atpaliekam no grafika (no rīta Išimā par pusstundu, tagad par kādām 5 min). Tūlīt būs 3000 km kopš Maskavas, toties izdevās dabūt šampi. Viņiem te tiešām sausais likums ar stingri uzraudzītu tirdzniecību. Omskas kioskā saka: “Только пиво, но хорошое – гордость города” (2L PET pakās ar izbalējušām etiķetēm).

LK @ 17:45 (pēc Maskavas laika)

No neapēstajiem barošanas komplektiem gatavosim vilciena maketu natūrā. Salami, krekeri un vafeļbatoni vairs nezvana – nāksies tos izmantot māxlā. Omskā, kas milzu pilsēta, mūsu lepno vilcienu noparkoja kaut kādā nesliedē, kālab steigā vien spējām iepirkt kefīru, bifido bakteriālo produktu un tomātsgurķus. Kefīrs bij ES regulu neskarts – tīra manta. Tatarskajā tikām pie 2 šampjiem un atbildes, kapēc visur tikai alus – izrādās, krievijā valda sausais likums, un tādas lietas tirgo tikai restorānos un specalkoveikalos. Restorānā bij.
Dienas svelmē mūs glāba kondicionieris vilcienā – svarīgi turēt kupejas durvis ciet. Savukārt, ja [..] pavēlnieki kondišku neierubī, tad durvis jātur vaļā.
Vispār laiks, kas vadīts Krievijā, lieliski apstiprina, kāpēc te ir radušies “Naktssardzes” romāni, filmas. Sāku labāk saprast citas mākslas, žanru izpausmes. Jo te tā ir. Papilnam. Un ja negribas vai par laimi ir izdevies nenoslīkt, tad smeļamais saturs un vide ir tieši tāds. Bet jaudīgi, jaudīgi.