Piezīme pirms turpinājuma – man vēl nav ne jausmas, cik precīzi, secīgi un detalizēti es atceros pēdējās dienas VVO un atgriešanās aktu dievzemītē, tāpēc lūdzu, mīļās meitenes, papildiniet un labojiet, ja šķiet, ka kaut kas būtisks ir samelots vai noklusēts.
Vēl labu laiku pirms iznākšanas no džunglāja minētās Japāņu jūras izrobotajā stāvkrastā bija iezīmējusies problēma – Jānis ik pa brīdim uzkavējās iepakaļ, drudžaini ķerdams mobīlo zonu un kaut ko telefoniski shēmodams te krieviski, te varbūt pat japāniski. Izrādījās, ka viņam steidzīgi, līdz darbadienas beigām (uz tābrīža fona aboslūti nesaprotama laiktelpas vienība pēc vairāk nekā diennakts prombūtnes no t.s. Civilizācijas, 4h gājiena attālumā no jebkādiem transportiem, t.sk. nepieciešamības šķērsot arī Austrumu Bosforu ar peldlīdzekli) jāatgriežas pilsētā, lai klātienē risinātu kaut kādas savas drīzās JP emigrācijas formalitātes. Pārgājiens tūlīt tika bagātināts ar dažādiem priekšlikumiem gan no Jāņa puses (piemēram, stopēties atpakaļ uz ciematu Русский – visa pārgājiena laikā mums garām šķiesdamās pabrauca tieši viena paramilitārā kravasmašīna – no ciemata tātad iet randoms sab.transs uz pusstundu attālo prāmju piestātni, bet no tās – pusotrstundīgs prāmis uz VVO), gan no profesora Kaļiņina puses iet tālāk uz “atpūtas bāzi” netālajā Buhtā, kurā varētu piestāt kaut kāda regulāra transporta barža. Jānis uzticas profesora ieteikumam un caur jau minēto izgāztuvi, pielikdami soli, drīz sasniedzam arī minēto līci.
Rimska - Korsakova vārdā nosauktās Buhtas “Atpūtas bāze” ir stalkerisks pizģec uz ēdeniski skaista fona – lazūrzila, divu klinšainu zemesragu ieskauta līča ar asšķautņainu atlūzu pludmali. Pēc nelielām pārrunām ar nometnes (divas armijas teltis + jancīgs, ar ļenganiem zvejastīkliem iežogots “teniskorts”, palabojiet manu atmiņu) uzraugiem, kolorītu vīriešu pāri kailiem torsiem traktoristu iedegumā, saņemam atļauju uzkavēties šeit īsai pusdienu pauzei, un noskaidrojam, ka nekādas baržas šodien nebūs. Jānis gan nekrīt panikā, jo nostāk (atkal var labot, jo viss tāds miglains prātā) ir vēl kaut kādi cilvēki ar pussabrukušu kravas pikapu.
Kamēr Vladimirs un viņa Maskavas viesis relaksēti nometas izsaiņot pusdienu sviestmaizes, bet Zaiga ar Lieni apsver peldes iespēju, Jānis dodas pie pikapa. Pēc kāda laika tas iestumjot tiek pielaists un ar visu Jāni attālinās pa to pašu ceļu, pa kuru atnācām. Šķiet, tikai atgriežoties no salas mēs uzzinājām, ar kādu pierunāšanu un uz kādiem noteikumiem Jānis piedabūjis nekur braukt neplānojušos ļaudis vest sevi uz prāmi, bet, pirmkārt – Tev jau nav izvēles, un otrkārt – tas arī nav tik būtiski. Tur viss vienmēr notika vienīgajā iespējamajā veidā.
Nu neko. Piecatā iekodām skopās pusdienas – kaut kādā veidā iepriekš neizlietoto, pēdējo Rīgas športu trīsbundžu suvenīrkomplektu, profesora siermaizes un melno tēju no termosa, kā arī savas defoltās energy tāfelītes un ārkārtīgi taupīgu ūdens devu. Pēc tā meitenes pirmās saņēmās peldei, pārvarot akmeņaino pludmali un boikotējot blīvās jūrasežu kolonijas siltajā kā klēpis un dzidrajā kā bērna asara Japāņu jūrā. Es personīgi vienīgi brīža vēsturiskuma dēļ saņēmos tur iebrist, kad Zaiga un Liene jau apžuvušas metās to darīt vēlreiz. Galvenokārt jau jūrasežu šausmustāstu dēļ.
Pirms došanās tālāk – uz galējo salas dienvidu punktu jeb tā paša Tobizina vārdā nosaukto zemesragu – profesors mūs sīki instruēja par gaidāmo. Visdrīzāk rāpus un mēmi tūlīt būs jāšķērso no robežkontroles posteņa labi pārskatāma pļaviņa, kurā arīdzan nedrīkst atrasties gadījuma rakstura personas, bet aiz tās būs gadsimta ainava – mūsu šodienas mērķis. Tveice, pēcpusdienu atslābums un vispārējais nogurums mūs padarījis diezgan mašinālus. Minētā pļaviņa (tās teju augumu garās smilgas ar šauro taciņu pa vidu nav nekādas smilgas, bet vietējās zortes bambusi) drīz tika šķērsota tikpat kā bez adrenalīna, lai gan bija viens mazāk un viens retrospektīvi vairāk uztraucošs moments – 1) attālo robežapsardzes punktu piefiksējām pēc draudīgajām mehāniskajām skaņām, kas gan tik ļoti atgādināja doktora No slepeno pazemes bāzi bonda filmās, ka neļāva mūs uzskatīt par megafona balss adresātiem un 2) Liene, kura, kā pati stāsta, nespējot uz čūsku paskatīties pat bērnu bilžu grāmatā, kur nu vēl TV ekrānā, pēc Zaigas rezignētā brīdinājuma par vienu tādu grimučku saulītē saritinājušos uz taciņas, tik pat rezignēti pārkāpa tai pāri. Pārvarējuši aizliegto pļaviņu, turpinājām ceļu pa ērkšķiem apaugušu stāvkrasta maliņu, kuras augstums pēc visu klātesošo vairāk vai mazāk pārspīlētiem acumēriem variēja 50-100 m robežās, vienā brīdī, acīmredzami augstākajā punktā pārvēršoties par par pāris metru platu skraju kalnu pāreju ar vairākus simtus metru garu šauru klintsragu perspektīvā. Kādā īpaši šaubīgā izvirzījumā virs bezdibeņa, kas visiem acumirklī atmiņā atsauca epohālo filmas Mirāža finālu ar palēnināti lejupkritošu Mirdzu bļā Martinsoni un Mārtiņu Vilsonu, meitenes sarīkoja, manuprāt, pārdrošu fotosesiju, kamēr es, sirdij gurstot, apsvēru, kurā brīdī guļus pieplakt stingrai pamatnei tā, lai tas citiem nešķistu gļēvi.
Vienā vietā zemesrags veidoja tādu kā parrāvumu, kur lai turpinātu ceļu, bija tupus rāpus jānorāpjas lejā līdz pašam ūdenslīmenim un tad pa klintsbluķu pakāpieniem tāpat jārāpjas atpakaļ otrā pusē. Pārrāvumā, kas tektoniski atgādina divzemītes ostu haotiskos molus, tikām arī pie šādām tādām eksotiskām trofejām, piemēram, supertrausliem jūrasežu “skeletiem”, kas turpat tika vīstīti lakatiņos un citādās aizsargmatērijās, īsti gan neticot to nonākšanai līdz 10000+ km attālajām viesistabu sekcijām, jo vairāk tāpēc, ka nekāda teleportēšanās uz turieni nespīd – atpakaļceļš rādās tikpat neticams, ka nokļūšana šeit.
Uzrāpušies nākamajā klintsragā, nonācām ar augstu pareizticīgo tradīcijā risinātu krustu izrotātā balkonā, kas aizsita elpu gan kāpšanas piepūles, gan augstuma baiļu, gan pārredzamās apkārtnes bezbožnā skaistuma dēļ. Redzeslaukā tūlīt pat iekļuva arī vēlviena lejāka terase, kā galapunkta pats pats galapunkts, kurus par tādiem es personīgi jau biju noturējis vairākus iepriekšējos. Pie krusta augstā novērošanas punkta un skaisto skatu dēļ vēlreiz nolēmām mazliet uzkavēties, lai gan no Tobizina buhtas pārgājiens bija ildzis varbūt vairs tikai vienu stundu. Šī vieta gaišā atmiņā iezīmēta ar pēkšņu lidskudru miļjona uzbrukumu – it kā jau nekož un ir nekaitīgas, toties palielas un daudz, turklāt ierasti dinamiskā atgaiņāšanās taktika, plaši vēcinoties un lieliem lokiem skraidot apkārt pa pļaviņu vietas, topogrāfisko īpatnību dēļ varētu ātri un letāli beigties. Tāpēc augšā ilgi nepalikām, bet rapāmies uz galējo galējo lejas terasi. Arī tur viss nebija vienkārši, vai arī tieši otrādi – kur nu vēl vienkāršāk. Uz raga gala, loģiski, savulaik atradusies kodolbāka, kuru darbinājusi dabīga cēzija atradne – uz kopumā homogēni pelēcīgajām klintīm iezīmējās tāda kā rūsas saēsta josla, kuru незадержываясь šķērsojot, mēs, profesora vārdiem runājot, dabūsim tīri simbolisku apstarojumu.
Tika sarēķināts, ka paslaistīties šajā pasaules pašā galā mēs varam atļauties stundu pusotru. Jūra, cik vien skatiens sniedz, ir lielāku un mazāku klinšu piekaisīta, kopā tas skaitās kaut kāds okeanskijs zapovedņiks, utml.
(pateicoties mūsdienu tehnoloģiskajām iespējām, neaturos palielīties ar būšanu tur šādā veidā:
Katrs no pieciem klātesošajiem turpmāko atļauto laiku iegrima privātā baudpilnā kontemplācijā, ja neskaita jūsu padevīgā reportiera dabisko vajadzību spiedienu, atvainojiet, ko uz plikas klintsradzes zem tuvumā visu laiku uzbāzīgi dreifējoša robežapsardzes kutera šķietami verīgās acs likās neiespējami atvieglot.
Nu ko mēs varam teikt par atpakaļceļu – tagad uvi neko daudz. Padsmit km garā iešana atpakaļ notika pa to pašu ceļu, ja izslēdz sākotnējo ekspromta demaršu džunglājā, bet ierēķinot tonusa zudumu, ilga, domājams, tādas pašas +/-5 stundas. Kādā brīdī, atceros, atsaucību neguva profesora piedāvājums nogriezties uz ievērības cienīgajiem Vorošīlova “lielgabaliem”. Lai paliek uz nākamo reizi, tāteikt. Uz beigām pat piezagās tāda kā grupas integritātes šķelšanās – grupa vienkārši izretojās atbilstoši spējām un spītam, bet eventuālo strīdu šoreiz izglāba Liene. Daudzreiz turp un atpakaļceļā sagrāba ārprātīgs gara vājums un vēlme pēc neesošiem enerdžaizeriem, bet tikai pašos pēdējos metros pirms apdzīvotas vietas un gastronoma apsolījuma, viņa atzinās, ka ir sataupījusi divas pudeles H2O superdrinka (nezinu, vai iepriekšējos ierakstos šis produkts jau ir pieminēts, bet tas kopā ar Alvejas sulu bija viens no visa vladisvastokā pavadītā laika ģenerālsponsoriem). Enerģijas pieplūdums bija neticams (kā Zaiga jau iepriekš aprakstīja – neticami, kā maza deva faktiski Nekā zibenīgi tonizē galvenos tobrīd dzīvībai svarīgos orgānus – sirdi un kāju muskulatūru). Nelielo talākgabaliņu jau nogājām palēkdamies un tad vēl uz pusstundu apmetāmies autobusa pieturā pie kioska ar nosaukumu “колбасы, деликатессы, полуфабрикаты”, turpinot uzlādēties ar tur dabonamajiem snikeriem un vēl H2O un vēl alvejas sulas, un atslābumā smejoties un apceļoties, līdz mums pievienojās arī profesors un maskavietis un pienāca arī pēdējais autobuss uz prāmju piestātni.
Arī pie piestātnes vēl laiciņš bija jauzkavējas. Pāri visam nolaidās vēsa novakare, otrpus šaurumam sāka spīguļot VVO centra ugunis, bet līča ūdenī tā, it kā citu skaņu uz pasaules vairs nebūtu, skaļi plunkšķēdamas lēkāja kaut kādas palielas zivis. Piemetāmies blakus Kaļiņinam uz betona bluķa klusi kāju pār kāju uzpīpēt un pārtīt prātā, redziet cik neatstāstāmo dienas pieredzi. Zaiga pajautāja profesoram, ko viņas, nu, tās zivis tā lēkā. “от полноты чуств”, profesors kā tāds ezītis miglā atbildēja.
Pirms pašas aizbraukšanas, šķiet, šķiet vēl dabūjam pa plastmasas tasītei šķīstošās kafijas piestātnes uzgaidāmajā būdā un turpat arī mazliet formāli padalījāmies informācijā par šodienas sadzīvi Brīvajā Latvijā, jo profesors tur pēdējoreiz bijis talajā 90-tajā. Tā faktiski arī bija pēdējā saruna un arī tikšanas ar profesoru, jo kāpjot uz prāmja, ja bija pavisam satumsis un kļuva arvien vēsāk, un mēs visi diezgan automātiski atkal nogrimām katrs sevī. Šķērsojot lielo parādes laukumu pie VVO pašvaldības augstceltnes, Vladimiram un viņa līdzbiedram tik vien kā pametām skopu rokas mājienu, bet paši jau uz prāmja bijām sākuši mēreni nelīdzeni vienoties par vakariņu iespējām. Bija apmēram pusnakts un jums nav grūti izteloties, kādas sabiedrisko iespēju preferences darbojas situācijā, kad pēc teju divām dienām esat atgriezušies no džungļu ekspedīcijas naksnīgā lielpilsētā ar visām mugursomām, sabristiem apaviem un emociju gūzmu. Autoritatīvā balsojumā ar 2 pret 1 uzvarēja nevienu tomēr īsti nevilinošā iešana uz jau pazīstamo fastfoodnīcu pēc zemūdenēm un kokakolām. Pēc šobrīd nepierādāma laika nogriežņa nu jau dziļā naktī vēlvienas debates izvērsās pie veikala Izumrud (kas viss zīmīgi bija iestiklots zaļos spoguļstiklos), lai izšķirtos par došanos uz nemīlamo Raisas tantes dzīvokli kājām vai ar taksometru. Strīdu mūsu vietā atrisināja taksometri, vienkārši boikotējot mūsu pēc kārtas paceltās rokas. Un izrādījās, ka mēs jau patiesībā atrodamies uz sava prospekta, un pēdējā vilkšanās kājup kalnā finālā, šķiet, nebija ilgāka par kādu pusstundu.
Tā beidzās 4.diena VVO. Turpinājums būs. Sooner or later.
