pirmdiena, 2007. gada 17. septembris

VVO day 1: Episode 1

Episode 1: Kristiana Rozenkreica bioķīmiskās kāzas (Urengojas sāga)

Pēc zināmas izgaidīšanas piestacijas kafejnīcā, tiek nokārtotas formalitātes ar dzīvokļa izīrētāju mākleru kantori un mēs streipuļojam virzienā uz autobusu, kas mūs aizgādās uz pagaidu mājvietu. Daži pārsteigumi (cik nu vispār es biju spējīga fiksēt): pilsēta ir ar labi izteiktu reljefu, proti, kalnaina gana. Otrkārt, kaut kas ar degvielas kvalitāti un izmešu kontroli nav lāga – diezgan spēcīgi nomāc gaisa kvalitātes faktors. Trešais – autobuss – kā pārvietošanās līdzeklis. Ražots Korejā, ar stūri labajā pusē (gandrīz visi auto iekš VVO ir tādi), šķiet, gadus 40 vecs un neganti nojāts [tad vēl es nezināju, ka papilnam pieradīšu pie tā].

Menedžējot personisko transu un džetlagu, izmeimurojam ārā pieturā DaļPress na Pervoj Rečke. Pretim veikalam V-Lazer. Pāri ielai, pagalmā, uzkāpjot pa trepītēm un pārlecot guļošajam policistam, kas šķiet konstruēts pamatā tāpēc, lai katrai to šķērsojošai automašīnai izdotos pārsist karteri, līdz durvīm ar kodatslēgu – pretim balss no dzīvokļa domofona skan ja ne aizkaitināta, tad vismaz miegaini satriekta.

Pēc 5 minūtēm no muguras uzrodas dzīvokļa saimniece Raisa Aleksejevna, kas, satraukti bubinot, imitē kaut ko starp viesmīlību un gādību. Ņet, ļift ņerabotajet. Ok, ruki v nogi, attiet 5. stāvs. Ieeja perspektīvi slēgta ar necinkota metāla durvīm, uz kurām rotājas cipars 28. Aiz tām – savdabīgs odoroloģiskais fons un haotiska kustība, kas mijas ar kaut kādu histēriju.

Pretim vīd mana auguma daiļava ar blondiem drediem, jauku pietiekami drosmīgu topiņu, uz pleca uztetovētu taureni, melniem šortiņiem un darba kurpēs. Tajās, kur starp pirkstiņiem uz štripītēm dārgakmens zaigo. Ap stūri var nojaust virtuvi, kurā ir arī dīvāns un kurā vīd vīrieša siluets. Blondīne vāji slēptā izmisumā skaidrojas, ka ‘tak že ņe djelajetsja’, ka bija runāts 12, ka, ka, ka... un pretim Raisas kundzes bubinošās replikas, ka vo istjinu šitā ņedjelajetsa, ka viņai te bija jābūt kakbi vienai, a tut... takoje... blondīne ieskrien viesistabā, kur plīša dīvānā mētājas vēlviens ķermenis, vāji apjautošs realitāti, acīmredzami etnobotāniska/farmakaloģiska fona atslābināts. ‘Guļaļi, da?’ formāli rezumē Raisa. Blondīne izplūst asarās un kautko histēriski rauj laukā no ledusskapja un skumji skatoties uz mani jautā ‘Vi makaroni vibrasitje, požaluista?’, smaka no saldēšanas iekārtas veļas līdzīga kā no Rīgas Miesnieka pelmeņu ceha dezinfekcijas dienās; pa tam vītušais ķermenis (sieviešu kārtas) izklemberē no gultas un dodas tualetē, durvis neturas ciet, viņa sēd uz poda un smejas par situāciju, Raisa vedina mūs visus istabā apsēsties.

Tā kā grīda koridorā jau ir tik lipīga, ka kedas ar raksturīgo plakšķi atlec piespiežoties, man šķiet, ka būtu ar mieru tai istabā ieiet tikai izlaistot sev priekšā pāris litrus lizola-karbola. No gultas ātri tiek norauti spilveni un sega, un iegrūsti dīvāna kastē. Ceru tos vairs nekad neredzēt. Itin raiti galvā attīstās bālās spirohetas dzīves cikla zīmējumi no medicīnas enciklopēdiju ilustrācijām. Paralēli ar kašķa ērces draudīgo smeceri palielinājumā. Blondīne un otrs ķermenis steigā no istabas savāc kaut kādus savus priekšmetus, tad visi trīs kopā ar vīriešu kārtas pārstāvi tiek izvadīti pa durvīm, paliekam mēs 3, Jānis un Raisa Aleksandrovna.

Nu čto – berjotje? Man nav ko teikt, no tiesas. Berjom, da.

Toļka vot vam pol togda počistjitj nužno, da... , izviņitje čto tak višlo. Izeju uz balkona, kur puķu podos sastādītas kaut kādas nezāles. ‘Djevuški guļajut, poņimajetje, oņi iz Urengoja, parņi jedut suda za mašinami, i ģevki s ņimi.. veseļatsja’; šis teikums dažādās variācijās tiek atkārtots vēl daudzas reizes, it kā pats par sevi esam pietiekams arguments visam notiekošajam, it kā kad Urengojas pieminēšana šķiet loģisks izskaidrojums, kāpēc tā sanācis. Es pārvietojos pa istabu pūloties neko nedomāt un nekam nepieskarties savādāk kā tikai ar zolēm. Sarežģīti arī skatīties pārējiem sejās, zin. Nav ko teikt. Vannas istabu es negribu redzēt yet, bailīgi pavisam. Domās nodalu zonas, kur es šai dzīvoklī esmu gatava iet, un kur ne. Izslēdzu virtuvi no scope uzreiz, dēļ grīdas lipīguma. Ar vannas istabu sliktāk. Tur būs jāizcīna uzvara epidemioloģiskajā frontē gribot negribot, bet par to tagad nedomāt, nedomāt. Galvenais – uzcīnīt reiboni un vārgumu, dabūt prom Raisu, un tad jau izdomās, ko un kā.

Raisa paņem naudu, mātišķi paskatās uz Ventu un saka: ‘Vi ostorožno, ‘devuški u nas otčajannije, obberut s nog do golovi, budje ostorožni’, tad atrauj skapi, kas turas aizdarīts ar skrūvgriezi un izvelk kaut ko līdzīgu tam, ko pati dēvē par tīriem palagiem, un prom ir. Mēs paliekam tādi kā apdulluši un mēģinām sashēmot turpmāko darbību plānu, kas tiks apskatīts Episode 2.

Pēc atgriešanās no Episode 2, vispirms nolemjam mērot ceļu uz mājām caur diennakts aptieku, lai iepirktu dezinfekcijas līdzekļus. Lizola-karbola aptiekā nav nevienā acī, Vents atceras, ka viņa māmuliņa ir dezinfekcijai lietojusi borskābes šķīdumu. Iepērkam sauso borskābi 4 paciņas un dodamies mājup. Ar bažīgu sirdi veram dzīvokļa durvis, pienācis laiks ielūkoties vannas istabā. Uz vannas malām glumjš lipīgs kultūrslānis, uz rorēm kaut kādas iepelējušas lupatas. Atplēšu pirmās paciņas ar skābi un izbārstu dāsni pa vannas malām, šķiet, kaut kāds efekts ir. Pieņemam lēmumu, ka Liene aizkāps uz aptieku vēl pēc skābes, birstes, Domestosa un lēruma ar gumijas cimdiem. Kad viss ekipējums ir sagādāts (vēl 20 paciņas skābes), es apaunos rozā cimdos un cenšoties neatcerēties kā es reiz saindējos ar ķimikālijām 5. klasē, balinot džinsus, izleju Domestosu komplektā ar borskābi dāsni pa vannas sienām un malām. Nožēloju, ka man nav ūdenslīdēja maskas, lai beržot tā draņķība nelec acīs. Neelpot, neelpot. Paralēli ar gumijas cimdiem tiek savāktas sapuvušās lupatas un samestas misenes maisā. Pēc pusstundas bakterioloģiskā kauja ar vannu un podu ir izcīnīta, tagad man pienākas balva – pieņemt dušu un beidzot pārģērbties tīrās drēbēs. Tad atklājas, ka siltais ūdens ir relatīvs jēdziens, kas dabā nozīmē apmēram 25?C straumīti. Vents aiziet uz V-Lazer pēc šampaniešiem.

Vēl pēc pāris stundām mēs iesim pakaļ nākamajiem 2. Priekškars krīt brīdī, kad nolemjam, ka spēsim gulēt gultā, kur no rīta redzējām dusam Urengojas meitenes.

Sweet drīmz and evrising.

Nākamajā dienā mēs uzzināsim, ka borskābi sausā veidā mēdz iepirkt tie, kas organizē heroīna patēriņa viesības, netika gan skaidrs kādiem mērķiem. Nolemjam aptiekā vairs neiet.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru