pirmdiena, 2007. gada 17. septembris

VVO day 1: Episode 2

Episode 2: Mitami, Egeršelde un Orļinoje gņezdo

Līdzko notinam no dzīvokļa, sazīmējas plāns par to, ka derētu uzņemt kalorijas, tad nokārtot atlikušās formalitātes ar mākleriem un veikt pirmējo pilsētas apskati, paralēli visu laiku paturot prātā uzdevumu cīņai ar trainlagu un reiboņiem. Notiek klunkurošana uz augšu pa Okeanskij prospekt uz japāņu ēstuvi Mitami. Pēc tējas, miso zupas un katram sava main-course nobaudīšanas, skats uz dzīvi kļūst stipri rožaināks. Aizstaigājam līdz vietējam tirgum, kurā ir jauks tējas autletiņš un arīdzan jūras mošķu sekcija, kur, manuprāt tirgo vājprātīgu biologu sniegumu jūras dzīvnieku klonēšanā, visiem pārējiem gan bezmērā jūras veltes iet pie sirds, tai skaitā, patīk kā izskatās. ‘Mūsu spēks ir mūsu dažādībā’, ja.
Braucam uz centru. Laiks līdz māklera satikšanai vēl ir gana daudz, un Jānis piedāvā izmest loku pa centru. Staigājam apkārt, galvas grozīdami un uzsūcot pilsētas savdabību. Šeit man tiešām nav daudz ko sacīt, es tāpat vārdiski to nevaru nodot. Katrā ziņā, visas ainavas ne velna nelīdzinās nekam no agrāk redzētā, viss savāds un miksēts nenosakāmā tonalitātē, mentalitātē un izplūdes gāzēs. Kādas ielas galā lejā ir pilsētas pludmale un okeānā noenkurota stāv trīsmastu fregate. Apmetam loku pa Egeršeldi, lai atgrieztos jūras stacijas ēkā parakstīt līgumu ar mākleriem. Pēc tam ar kājām dodamies sasniegt pilsētas 2 augstākos punktus – pirmo, kura nosaukumu neatceros, un otru, kas saucas Orļinoje gņezdo, šķiet tā ap 200-250m vjl. Abos punktos veiksmīgi uzrāpjamies, pasēžam pārdesmit minūšu. Pēdējā no virsotnēm var tikt, ja zina precīzi kurā pagalmā aiz Tālo Austrumu universitātes kojām jāiet iekšā aiz miskastu bloka un pa mālainu taciņu jālavierē starp piekalnē izvietotajām žēlīga paskata mājelēm uz augšu vien, uz augšu. Galā redzams no metāla caurulēm sametināts pareizticīgo krusts un dažādu grafiti mākslinieku sniegums par tēmu ‘Jēzus un mēs’.

Jānis apstāsta ģeogrāfiskās detaļas. Izrādās, šeit saule noriet Ķīnā, jo tā ir uz rietumiem no punkta kurā sēžam. Gadās arī tā.

Paralēli tiek sazvanīts Vladimirs, kurš rīt mūs vedīs uz cietoksni, apskatīt vienu no Vladivostokas kazemāta kontinentālās daļas izbūvēm, konkrēti 7. fortu. Viss strukturējas pats no sevis. Tā vienkārši ir.

‘Tevī ir kaut kas no sāmiem,’ – tādu diagnozi man uzstāda Jānis, un es labprāt tam piekrītu. Kāpēc ne.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru