Zaiga jau reiz pareizi teica, ka nav tāda apraksta, kas kaut cik precīzi spētu atklāt to, kas mums tur notika. To apzinoties, piedāvāju stāsta nobeiguma sākumu ar četru nedēļu divu mēnešu piecu mēnešu distanci. Apzināti - neapzināti ir mēģināts iztikt bez literatūras, bet, cik nu tas šobrīd ir manos spēkos, pilnīgi pliki protokolēt.
Tātad astoņos no rīta pēc vietējā laika dzīvojamo māju pudura ar nosaukumu Рында, Русскый остров malējās piecstāvenes pirmā stava verandā, ap 100 m attālumā no raķešu bāzes kazarmām, kurās kopš slēgšanas vēl mitinās ap 20 garlaikotu kareivju, gandrīz reizē iezvanījās četri mobilie modinātāji. Celšanās bija lēna un smaga, lai gan itkā bez paģirām, turklāt miegs uz šejienes grīdas bija daudz labāks nekā Raisas tantes daudzfunkcionālajā dīvānā.
Sergeja vannasistabā zem izlietnes ir toveri ar gliemežvākiem, pie sienas nirēja pričendāļi, bet ledusskapī bundžas ar beigtiem taureņiem un vabolēm (piedod, Jāni, es neiegaumēju nosaukumus :). Ilgi gan ciemoties vairs nesanāca, pusdeviņos no improvizētas pieturas atiet autobuss uz prāmi 9os 10, ar kuru Sergejs brauc uz darbu, bet no pilsētas ierodas Vladimirs profesors Kaļiņins ar biedru Nikolaju no Maskavas, kuriem pievienosimies pārgājienā uz salas dienvidiem. Tos piecus kilometrus starp Sergeja mājām un prāmja piestātni Подножие faktiski iepazīstam no jauna – tagad jāsmaida par sākotnējo ieceri uzcelt te kaut kur telti, nenoslīkstot mitrājā, neuzraujoties kādai armijas bāzei vai klaburčūskai. Pie īsās rīta kafijas Sergejs vēl pagūst apstiprināt, ka viss, ko stāsta Griškovecs, ir pa īstam, turklāt dienējuši viņi esot apmēram vienlaicīgi, tikai dažādās salas pusēs.
Gaisā ir smags mitrums, iespējams, ka naktī atkal ir lijis un diezko nesarunājamies. Katrs apsēdies savā nodabā varbūt vairāk nekā līdz šim visa brauciena laikā. Esam tur, kur gribējām un plānojām būt, bet piedzīvotais tik maz līdzinās visam, ko vismaz es “zināju” līdz šim, ka jumtu rauj un no tā ir pat bail.
Piestātnē izlecam no autobusa, sagaidām Vladimiru un tā pa īstam nemaz neatvadoties no Sergeja, kurš pazūd pūlī pie kasēm, salecam tajā pašā atpakaļ. Salā, kura tikai dažus gadus, kopš demilitarizācijas sākuma, atļauts iebraukt civilistiem, bet municipālās iestādes vēl īsti nedarbojas (nav ne policijas, ne ceļazīmju), pa piemirkušo grantēto ceļu uz tālāko apdzīvoto vietu Russkij, līkumo pārbāzts 29.maršruta autobuss. Turp nu jau sešatā braucam arī mēs. Pusstundu ilgā brauciena vienīgā atrakcija ir mozaīkas un krāsu-laku tehnikā izpildītie 70-to gadu tematiskie panno pieturvietu nojumēs pie bijušajām armijas daļām.
Ciemats ir tikai pusceļš līdz mūsu šodienas mērķim, kuru līdz pat pašam galam es nemaz neapzinājos. Tālāk ar kājām. Pirmos dažus kilometrus vēl esam diezgan sevī iegrimuši, ceļš ved kalnup lejup, no augšas gāžas ūdens, zemākajās vietās veidojot pārrāvumus un dubļu vannas, kuras es, piemēram, veicu audekla čībiņās. Izlien saule un mēs nonākam vietā, kur ceļš sazarojas. “Туда нам нерзя в некакую пагоду”, saka Vladimirs, norādot pa labi, bet nespecificējot kāpēc tieši. Tik vien atļauj uzminēt, ka tur ir kaut kāda aktīva nometne, kur jautājumus neuzdod. Vēl jo vairāk gadījuma rakstura ārzemniekiem. Drīz aiz pagrieziena nogriežamies iekšā džunglājā. Garlaicīgi pa ceļu iet, saka Vladimirs. Diezgan ilgi laužamies cauri mežam, nav īsti spēka priecāties par floras īpatnībām, nedz arī baidīties no ērcēm. Pa ceļam profesors vairākas reizes iesaka mums padomāt par tālākā ceļa izvēli – ar līkumu pa ceļu caur izgāztuvi vai pa taisno cauri purvam. Tad pienāk tāds brīdis, kad cauri kokiem talumā atspīd jūra, Vladimirs apstājas, jo ir pazaudējis taku un piecdesmit metrus lejāk stāv kareivis ar automātu. “Быстро уходите от сюда! Здесь учение! Быстро уходите!” Mazliet nervozi laužamies atpakaļ lejā uz ceļa, pa vidam apdzedzinoties ar kaut kādām eksotiskām nātrēm. Kaut kā kopīgi kļūst skaidrs, ka pa taisno purvā iet nevajag un tāpēc, tāpat kā iepriekš pārvarot pēc-lietus dubļus, brienam tālāk uz dienvidiem. Par izgāztuves tuvumu drīz liecina vietējo vārnu brēkšana un tur jau tā ir – atklāta Japāņu jūra, kurā iestiepjas iespaidīgas formas zemesrags ar caralaika skansts (kofra) paliekām un atpūtnieku sagādātu pomoiku visam priekšplānā...
