ceturtdiena, 2007. gada 20. septembris

VVO day 3

Reģistrācija, Wanna-do Bāka, virziens Russkij Ostrov un jāņi purvā

Tā kā šī ir pirmā darbadiena, ko sagaidām šai pilsētā, tad arī tiek nolemts, ka šodiena ir vienīgā un pareizā diena birokrātisko formalitāšu kārtošanai – proti, katram ārvalstniekam, kas Krievijas Federācijā uzturas ilgāk par 3 dienām, ir jāreģistrējas. Jānis noskaidro, ka ninče ar to nodarbojas Rossijskaja Počta, un tā mēs dodamies tuvākās pasta nodaļas medībās.

Pēc tam, kad tiek izstāvēta rinda un saņemtas veidlapas, top skaidras pāra lietas:

1) mūsu pacietības līmenis nav adekvāts šāda uzdevuma veikšanai (A4 veidlapa abpusēji 2 eksemplāros kiriļicā (vaša professija? staž?), 2 pases kopijas, 2 vīzas kopijas, dzīvokļa īpašnieces pasīte, piekrišana izmitināšanai, migrācijas talona kopija, par pasītēm – iespējams, nepieciešams notariāli apstiprināts tās tulkojums uz krievu valodu);

2) atlikušais laiks šai pilsētā, iespējams, nemaz nav pietiekams, lai noliktajā kārtībā procedūru izpildītu. Varbūtība atrast lv->ru tulkotāju, sadarbībā ar notāriņu, šķiet matemātiski tuva nullei.

Secinājumu daļā šādi novērojumi:

1) piedrāzt formalitātes un uzzināt iznākumu pie robežas šķērsošanas;

2) atrast vairāk vai mazāk legālu workaroundu.

Lai arī pārmērīgas vienprātības par šiem scenārijiem mums nav, (atzīšos, ka es savā fatālismā vislabprātāk nodarbotos ar 1)), laižam riksi pilsētā ar mērķi atrast kādu viesnīcu, kuras darbiniekus varētu piekukuļot, lai mūs it kā pieņem kā reģistrētus guestus un attiecīgi, noprocesē mūsu reģistrāciju ar AVIRu.

Pirmais blind-shots hostelītī, kur izīrē istabiņas uz stundiņām ir neveiksmīgs – ‘ņet, mi etjim ņezaņimajemsa’. Otrais šots arī rezultē ar neveiksmi – viesnīcā Morskaja neesot brīvu numuru vispār, un mana argumentācija par tēmu, ka mums tos arī nemaz nevajag, nekādus augļus nenes. Tad atminos, ko iepriekšējā gada Transsiberian ID ekspedīcijas dalībniece Solvita man bija stāstījusi – par kautkādu varen draudzīgo viesnīcu Ekvator. Noformulējas čutene, ka Ekvators ir tieši tas, kas mums sniegs mierinājumu, un vēl pēc pusstundas stundas vazāšanās pa Egešeldi mums to izdodas arī atrast, un, vivat – iemaksājot 1200 RUR per capita, noregulēt visus mums interesējošos jautājums labvēlīgā gultnē. Laimīgi smēķējam un sabīdam dienas atlikušos plānus: iegūt telti, vēl vienu guļammaisu un aizpiļīt uz Russkij ostrov apzināt peressihu un mahaonus un ko jau nu bog na dušu paložit.

Telti Jānis sarunā no kādas draudzenes, un pa ceļam centrā nejauši atrodas Fotopiederumu veikals, kurā tirgo guļammaisus. Zabavņenko, bet tieši laikā. Tā kā līdz vakara prāmim ir laiks, Jānis ierosina ar kādu autobusiņu aizbraukt līdz pilsētas nomalei, kur var sasniegt Vladivostokas bāku. Tas ne gluži izdodas, jo ir paisums un šaurais mols, kas ved līdz bākai, ir applūdis. Tā nu paliekam sēdot Amūras līča krastā visaugstākajā punktā uz klints un nezinkamdēļ apceram visādas sadzīviskas blēņas, gremdējamies atmiņās par studiju gadiem un stāstam kaudzēm pajēlas anekdotes, ar kurām iepazināmies 5. klasē. Mans personiskais favorīts ir Jāņa pienesums par japāņu dziedātāju un dziesmu ‘Somņeņije’. Raustījos smieklos kādas 5 minūtes.

Tad skrējiens uz mājām un V-Lazer (VL-Mart) pārtikas sagādei pāris dienām priekš marš-brasoka, un prāmja noķeršana var sākties. Sagaidām Jāni ar telti un viņa iepirkšanās sesijas beigas, kas iezīmē timefreimu: 22 minūtes līdz brīdim, kad beidz tirgot biļetes. Nē nu. Tev jau nav izvēles. Pēc adekvātas kāju darbināšanas virzienā prāmju stacija, tas laimīgi tiek noķerts un mēs esam paguvuši.

Uz prāmja Jānis sazīmē savu paziņu – okeanologu Sergeju. Pēc 10 minūtēm mums telts šovakar vairs nebūs nepieciešama, jo esam ielūgti nakšņot pie Sergeja mājās.

Bildējam VVO tirdzniecības ostas ainas, apkārtni un viens otru. Publika manāmi sanervozējas īsu brīdi pirms prāmis grasās piestāt Russkij ostrov: iemesls tam tāds, ka autobusa pieturā autobuss ir tikai viens nav bezizmēra. Mūsu virzienam gan kakbi būtu vajadzīgs mikroautobusiņš, bet, pastāvot 1.5 minūtes ceļmalā, pēc kaut kādām pazīmēm Sergejs novērtē, ka tāda nebūs šovakar, kas nozīmē gājienu uz aklo uz salas vidieni, 5km in avg, pa slapju dubļainu granteni.

Russkij ostrov ir bijusi slēgtā sala līdz 1991. gadam. Iemesls tāds, ka visas VVO apkārtnes armijas daļas te izvietojušas savas raķešu bāzes un viskautkādus neizprotamus militārus objektus. Lai gan mūsdienās salai ir arī sava administratīvā pārvalde, vienīgais, kas liecina par tās esamību, ir daži satiksmes autobusi ar ierasto numerāciju. Ārpus tam, te valda pilnīga anarhija: satiksmes noteikumu, ceļazīmju, automašīnu numuru zīmju, - nekā nav. Viss notiek absolūtā pašplūsmā un pašregulācijā. Sala ir apmēram 20x30km liela. Uz tās vēl joprojām mitinās karaspēka daļas, kurām drīz esot jāejot prom, un šur tur, randomā mežā un krūmos izvietota 5 un 9 stāvu apbūve, kura aizdomīgi atgādina Karostu un Bolderājas sērīgākos nostūrus. Ir arī dažas cara laika militāristu stilistikas dzīvojamās ēkas.

Bet šobrīd neko daudz no tā neredzam, vienkārši aklā tumsā duram uz priekšu, uz Sergeja mājām. Apjaušot apkārtnes topoloģiju, hidrogrāfiskās īpatnības un mežainības koeficientu, no tiesas nesaprotu, kur mēs šeit būtu būvējuši telti, ja tāda vajadzība rastos. Bet ko nu.

Apmetamies pie Sergeja, paņemam provianta maisiņus un ogles, un dodamies mežā svinēt Jāņus, jo Jānim šogad tie izpalikuši. Slapjais sils ir pilns ar mitru un ļoti mitru malku, tādējādi ogles un izlietotās salvetes patiesi ir vienīgais, kas dod iespēju dedzināt improvizēto ugunskuru. Ēdam šprotes, sardeles ar sieru, rupjmaizi no Latvijas un dzeram mērijas, kuras VV uzjauc ar katru dienu sirsnīgākas. Uzdziedāj jau ar kādas dziesmiņas, drusku. Ciklopa gaisma tā turētājam sagādā daudzus siltus mirkļus – visa apkārtnes entomoloģiskā diaspora dodas izpētīt, kas īsti tas ir. Pēc kādas stundas es kapitulēju un piedāvāju Gaismas Nesēja godu Ventam. Tad, pēc īsa mirkļa, viņš saprot anekdotes par japāņu dziedātāju underlying meaningu, un mēs visi atkal kratāmies smieklos vēl kādu laiciņu. Paša ar Jāni apmainās frāzēm un idiomām japāņu valodā, jo drīzumā priekšā tāda emigrācija.

Pašai galvā grūti salīmēt faktu, ka es atrodos tur kur atrodos, svinu Jāņus 10. septembrī un visu visu pārējo arī.

Vēl pēc pāra stundām mēs jautri izslēdzamies Sergeja verandā uz grīdas, un vienīgais, kas nedaudz sarūgtina naktsmieru, ir draudzenes psiholoģijas rotaļas žanrā ‘kukaiņi kukainīši man uz kājām, rokām, galvā un visur’.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru