01.09.07.
LK @ 21:40
Kustam! Esam atgājuši! Mums ir foršas pavadones, glīta kupeja un sākums turpina būt daudzsološs: visas durvis veras vaļā, vazinko. Jaroslavļas stacijā atklājās, ka pārdod tikai alu, kaut es godīgās derībās ZZ zudēju 1 gab. Rīgas šampanieti – bija vēlme derības atprečot jau šovakar. Vispār pagaidām joprojām viss liekas pareizi. Jaroslavļas stacijā skaidri iezīmējās tendence, ka čakarē tikai tos, kuri ļaujas vai izskatās čakarējami.
So. Tas notiek. Mūsu skaistais, dullais, dažbrīd utopiskais ceļojums ir sācies. Turamies pie debesīm. Restorānvagons ir dažus vagonus uz priekšu, tur esot kastroļi, kas nozīmē, ka būs arī siltais ēdiens.
VV @ 21:56 local t.
Milzu pacilājumā esam sākuši ceļu ar vilcienu Nr.2 “РОССИЯ”. Ir noticis arī pirmais koruptīvais akts – glītā tumšmate pavadone ieguva pārīti Dzintara smaržiņu no sadaļas “Passionate”. Ar nožēlu gan jāatzīst, ka visdrīzāk palaidīsim garām pirmās stacijas Владимир (210 km) un Горький (461), jo vodkas patēriņš ir jūtams – Maskavas šarms citādi nebija satverams (+13°, vējš, mākoņi, menti, лица кавказской нацыональности, и.т.д.)
02.09.07.
LK @ 9:30
Otrais rīts. Vakardienas vakars padevās mīlīgs, zobgalējamies un dzirksteļojām ar pusplakaniem jociņiem (bērni paliek bērni), bet tas tālab, ka Grand Moscow bija diezgan paspiedusi uz nerviem. РЖД ir neticami labā līmenī un attieksmē – jaunās pavadones čalo apkārt, pienesot zakušmentus “Дорожный комплект питания” - salami, krekeri, vafeles, sviests un pēc brīža arī siltēdiena vakariņas – griķus un gaļu. Manus griķus notiesāja VV, un nav jau žēl labam cilvēkam.
Esmu absolūti astonišēta par WC tīrību: [..] par to, ka vajag apgādāties ar WC galošām, utt nestrādā. Viss ir pa spožam un tīram, kā jau glavnajā pojezdā arī pieklājas.
Kirova.
Ēdnīcā – diennakts veikalā, kur ir sveloje pivo un ēdieni, iegādāju 2 pud. Šampanieša Rossija (2x150 RUB), šokolādes Mašeņka un ābolsulu. Jo, kasiere, kad pirkām šampi, vaicāja: - a ģevočki, konfeti van ņenado?. Joprojām tupinē.
ZZ @ 12:47 GMT+4
Pēc oligofobijas apmānīšanas nolēmu aprakstīt domiņas. Esam 2.dienu ceļā. Pēc megahaipa sajūtas, kas pārņēma aizbraukšanas brīdī, vēl ne gluži ir atkāpusies tā totālā eiforija ar domu “Yes, mēs to darām, tas beidzot notiek”.
Rossija tiešām ir glavnij pojez strani, it īpaši 2Э tipa kupeja. Mums ir nevis семиразовое питание, bet gan viss – brokastis, pusdienas, vakariņas. Pirmā un pēdējā patiesība saucas “Дорожный комплект питания”, kurā ietilpst sāls, cukurs, tēja, kafija, krekeri, salami, saldais batons un sviests. Siltajā vakar bija griķi ar mērci un cūkgaļas šķēle + tomāta un gurķa un paprikas šķele.
Publika vagonā ir ļoti inteliģenta un mierīga. Ir arī 2 ārzemnieki bez mums. Bet mēs jau in a [..] esam vietējie, jo 100% uztveram lokālo specifiku, kolorītu un pārvaldām valodu. To arī jāuzskata par, manuprāt, mūsu kā personību, lielāko advantage: spēt justies iederīgiem un vienlīdz labi iztikt/justies Londonā, NewYorkā, Veļikajos Lukos un arī Baļezino, kurā būsim akurāt pēc 1 ½ h.
Abas pavadones so far ir tikušas pie smaržām un pomādēm, pagaidām higienas aspekti vēl nespiež iet meklēt pazīšanos ar начальник поезда , kurš mitinās iekš штабный вагон.
Nupat pieņēmu dušu improvisee iekš tualetes, kura vēl joprojām ir tīra un par spīti faktam, ka atrodamies Krievijas vidū, vēl var apsēsties uz poda un pačurāt. Man vēl ir specveltījums visiem tiem, kas nīd un čīkst par servisiem Krievijā, bet tur nav ko tērēt papīru. Ir tikai tas, kam tu tici. Viva, ZZ.
VV kādā brīdī ap vieniem dienā pēc lokalā laika
Tāds viegls gurdums miesās un garā – sajūta kā sanatorijā. БГ ar savu “OM”, paklājiņi – kājceliņi, zaļās gardīnes un mēbeļu pārvalki slāpētu jebkādu troksni, ja vien kāds te tādu vispār gribētu radīt. Ainava nekāda jeb tāda, kas iemidzina vēl vairāk. Faktiski nekādi neizdodas uztaustīt to vietu organismā, kurā būtu kāds uztraukums par fizisko faktu, ka esam te. Kad pie brokastu šampanieša ākstījāmies un apcēlāmies, tas ne ar ko neatšķīrās no tāda paša kopābūšanas prieka, piemēram, Riebiņos vai kādā Rīgas dzīvoklī. Lasot grāmatiņas, nonākam tur, kur tās aizved tā, ka atrašanās Krievijas firmīgākajā vilcienā man personīgi ir pat mazliet japiedomā klāt, tapat kā nobraukto kilometru rādītājs – tāda abstrakcija. Vismaz šobrīd, vismaz pagaidām.
ZZ @ 14:45 GMT+4
Балезино. Nopirkām uz perona gurķus, tomātus un avenes (40+30+30 RUB) ~2 LVL total. Līst. Ārā nekas nenotiek. Pa paronu pārvietojas pauninieki – biznesmeņi. Dažiem ir voblas. Nupat apceram, vai Krievijā nav ieviests sausais likums: pārdod tikai alu, šņabja nav. Viena no paunotājām kak bi piedāvāja, bet šodienai vēl pietiek. Miers ir pilnīgs, nejūtam nekādu stresu vai draudus jbk formātā. Sekojiet tālāk reportāžām no DMZ.
VV @ 20:51 local (Permas), 18:51 (MOW)
jeb citiem vārdiem, 2.diena kopš Maskavas, bet pat ne vēl pilna sutka. Aiz Permas parādās stāvegļu meži un klintis. ZZ ziņo, ka ausis krīt ciet no augstuma maiņas. Urāli, zin. Permā pārbraucām lielāko līdz šim savā īsajā un skopajā pieredzē sastapto upi – pēc blakuskupejas pasažieres domām Kamu. Vispār pamazām sākam, ja ne iepazīties, tad vismaz saprast, kas ir pārējie braucēji – meitenes ikreiz aprunājas ar 2 austrāļiem, kas brauc uz Pekinu un izskatās diezgan nepraktiski. Vēl esot lidotājs un desantnieks. Blakusvagonā operē pavadonis jaunietis, kas par 50 RUB ļauj izmantot dušu – tualetes krāna vietā piespraustu šlangu ar klausuli. Sīkās neērtības, tādas kā novilkt bikses, vilcienam kratoties un cenšoties nekam nepieskaties ~1m2 platībā un pārlieku nešķiezties.
Tuvojas Āzija, sākas skati. (Krievijas Eiropa diezgan apnicīgi līdzīga dievzemītes dzelzsceļa malām, vienīgi sādžas mazliet nolaistākas).
LK @ 21:40 (man ir Maskavas laiks)
Liekas, ka diena bija gara. Aveņu pārdevēja, Perma, pirmie kalni un aizkritušās ausis no augstuma svārstībām, upe, kas tek gar sliedēm: pamazām parādās skaistums, zināms. Pirms Permas braucām caur miestiņu, kur bija tipiskas pussabrukušas mājeles, daža, vislepnākā, kas kalna galā, krāsota koši gaiši zila ar samteņu un saulespuķu dobēm. Permā milzu upe. Trenējamies priekšāstāvošajām lielajām. Kādā brīdī, kad bijām iesnaudušies, mūs apciemoja pavadone, piedāvājot kafiju un prjaņikus skaistos, metāla stakonos, kurus laikam dikti iekārojām, kālab sekoja piedāvājums tos iegādāties par RUB 900. Un teksts, ka par kafiju “zaplaķiķe popožže”, kas principā iegūst jaunu viesmīlības aprisi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru